Atklāsme 7

Ir tik pasakaini pascilājoša sajūa ik mirkli, kad apzinos, ka tūlīt, tūlīt došos mājās.
Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!!!!!
Katru minūti kļūstu priecīgāka un priecīgāka, ja tas maz ir iespējams. Manas kājas nepavisam neturās pie zemes...
Nav pasaulē labākas sajūtas, kā apziņa, ka dodies mājās... :)

Atklāsme 5 un 6

Ir ļoti grūti kaut ko ierakstīt, ja dodos divu dienu ekskursijā un Rietumiem...
;)

Atklāsme 4

Dzīvošana kopā ar neskaitāmiem dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem ne vienmēr māca iecietību un toleranci.

Esmu atklājusi, ka pēc laika, ko pavadi respektējot svešas tradīcijas un kultūras, gribas uzspļaut visām muļķībām par starpkultūru izpratni un respektu. Kāpēc man būtu jāmācās un jāpielāgojas citu nāciju parašām, ja viņi nepielāgojas manējām?!?

Protams, visam ir robežas, bet es negrasos ēst milzīgas vakariņas katru dienu ap pusnakti, tikai tāpēc, ka spāņi tā dara, es negrasos skūpstīt visus, kas pagadās pa ceļam tikai tāpēc, ka to dara francūži un man nav jārespektē ikviens, kurš ir kaut dienu vecāks par mani, tikai tāpēc, ka tā pieņemts dažās austrumu kultūrās...

Tā laikam notiek, ja esi no mazas valsts, ko neviens nezina... Cilvēki aicina pielāgoties, bet tā kā reti kurš ir dzirdējis, ka arī latviešiem ir tradīcijas un mentalitāte, gandrīz nevienam neienāk prāta to respektēt kur nu vēl tai pielāgoties.

Un es kā jau kārtīgai spītīgai latvietei pienākas, uz visādiem pekstiņiem ar to, ka man kādam jāpielāgojas vairāk nekā šis kāds pielāgojas man, neuzķeros.

Bučas! :*

Atklāsme 3

Kafija ir ļoti laba lieta..

Ps. Mums vēl nav rītdiena ;)

Bučas!

Atklāsme 2

Nekas ne jau nemainīsies no tā, ja kāds sacīs, ka es rīkojos nepareizi.

Tā ir mana dzīve, mani apsvērumi un manas kļūdas. Un es zinu labāk.

Nekas jau nemainīsies, ja es pateikšu, ka kāds cits rīkojas nepareizi.

Tā nav mana dzīve, mani apsvērumi un manas kļūdas. Un es nezinu labāk.

Kā jau sacīju Martai, man nav nekādu tiesību nosodīt citus, pat, ja man liekas, ka es zinu kā labāk, kā pareizāk...

Vairāk par visu man riebjas, ja kāds mēģina man, ko norādīt, ja es neprasu pēc padoma. Kā gan citi var zināt labāk, ja viņi nav es?

Lai arī man nav mīļākas nodarbes, kā apbrīnot , cik jocīgi un greizi rīkojas cilvēki man apkārt, laikam jāiemācās respektēt viņu viedoklis. Protams, tikai gadījumos, kad tas nav saistīts ar maniem lēmumiem ;)

Tad nu, lūdzu, piedodiet, ja izturos it kā zinu labāk par to, kas jums darāms, jo es nezinu... Lai kā arī gribētu es nevaru ielīst jūsu ādā...

Ir jau viegli to pateikt vai uzrakstīt, bet ar nenosodīšanu dzīvē ir daudz sarežģītāk, jo kā jau minēju, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm... ;)

Atklāsme 1

Palikusi 1 nedēļa līdz atstāšu Islandi.

Nolēmu katru dienu pa vienai atziņai, ko esmu šeit apguvusi uzrakstīt.

Mana Ginta jau zina – ir jādara kā gribās un kā sanāk nevis kā vajag.

Nav jau slikti 22 gadu vecumā saprast, ka ir iegūts praktiski viss, par ko sapņots no mazām dienām. Tāpat diezgan labi un loģiski izklausās, nepamest darbu, ja tas ir labs, iegūt vēl kādu grādu. Ir tik labi sasniegt jaunas un jaunas virsotnes karjerā, izglītībā un privātajā dzīvē...

Bet ja gribas glābt pasauli, tas jādara. Un ja gribas ballēties, tas jādara. Un ja negribas sēdēt istabā, jāiet ārā. Un ja kļūst garlaicīgi, jāatrod kaut kas interesants. Un ja gribas dejot, nav jāgaida līdz skanēs pareizā mūzika.

Protams, neesmu atklājusi jaunu Ameriku, bet, ticiet, man tā ir jauna planēta ne kontinents, varbūt pat galaktika.

Nekad neesmu piespiedusi sevi darīt to, ko negribu, bet, lai arī man patīk staigāt pa ielu, es labprātāk atrastos mežā ;) Un lai arī nav slikti braukt ar riteni, es labprātāk peldētu ;) Lai arī man patīk sēdēt uz soliņa, tas nesniedz tādu gandarījumu, kā vārtīšanās zālītē ;)

Zinu varbūt dzīvoju mākoņos, bet ko man darīt, ja zemes pievilkšanas spēks uz mani neiedarbojas kā vajadzētu. Mammu, es laikam nespēju to mainīt...

Zinu, ka kritiens uz zemes var būt sāpīgs, bet es ticu, ka kritiena laikā ir iespējams iemācīties lidot un nekad tā arī nenokrist...

Zinu, ka izklausos dumji, banāli un bērnišķīgi. Bet kā gan citādāk varu izklausīties, ja pusdienu pārtraukumu pavadu uz biroja jumta, ēdot saldējumu?

Un ja kas, esmu atradusi attaisnojumu visam, ko daru – es ciešu no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes. Tie, kas mani pazīst, diez vai to apstrīdēs...

Ok.. Piedodiet par nedaudz nesakarīgo savārstījumu. Atklāsme par to, ka dara kā gribās nevis kā vajag man uznāca, kad čatoju ar Gintu. Patiesībā zināju to jau ātrāk, tikai nezināju kā pareizi to izteikt...

Un man tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti gribas darīt kā gribas, nevis kā vajag, ka laikam tā arī būs jādara....

Bučas! xo xo

beigu sākums ;)

Šī bilde ir no lv ;) 

Mans ceļojums tuvojas noslēgumam... Nu jau pavisam drīz varēšu gozēties saulītē „Saulvaldu” dārziņā vai sēdēt Latvijas liepu ēnā un priecāties par savu atgriešanos. Nu jau manā prātā nav gandrīz nekādu citu domu, kā tikai par mājām, māsām, tēti un mammu, un, protams, par visiem pārējiem, kas mīļi un jauki J

Un lai arī, man nav jāatgādina, cik ļoti ilgojos pēc mājām. Un lai arī man galvā ir lielākā putra, kāda jebkad bijusi (un tie, kas mani pazīst, sacīs – manā prātā nekad nav bijusi īpaša skaidrība par nākotnes plāniem un citām lietām). Un lai arī esmu vēl nemierīgāka, nekārtīgāka, nenobriedušākā un, iespējams, dumjāka kā pirms gada. Un lai arī esmu novalkājusi, saplēsusi vai nokrāsojusi lielāko daļu savu drēbju. Un lai arī mani joki Mārai joprojām neliekas smieklīgi. Un lai arī bezgala daudz kas nav mainījies un neskaitāmas skaidrības, ko meklēju, neesmu atradusi, jāteic, ka esmu priecīga par izvēli, ko izdarīju pagājušā gada janvārī. Turklāt pat ļoti – nepaveiktais un neiespētais ir mana negribēšana un plānu maiņa, nevis nevarēšana.

Un jāteic liels paldies Mārai Z. par ideju... Lai arī sākumā plāns bija nedaudz cits. Pati nebūtu iedomājusies tā aizlaisties uz kādu laiciņu. Tā, ka – paldies Tev, Māra. Tu jau zini, ka 24. novembris ir īpaša diena īpašiem cilvēkiem.

Man tikai gribējās pateikt, cik priecīga esmu par atgriešanos un par šeit pavadīto laiku.

Nu jau es sāku skaitīt stundas ne dienas... ;)

 xo xo

Ps. Vakar mums bija neliela ballīte un es iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, ko nebiju satikusi un, kad es pateicu savu vārdu, reakcija bija apmēram tāda: „Tad tu esi tā Dita?” Jāpiebilst, ka viens no puišiem, kas šādi mani sveicināja, Islandē ieradās vakar ap pusdienas laiku... Cik nopratu, nekādas šausmu lietas par mani nav stāstītas. Es un Laura no Igaunijas šādu informācijas apriti dēvējam par Village life. Ko var darīt, ka Islande tik maza un visi neislandieši šai zemē viens otru pazīst?...

Un jā... Marlene no Austrijas sacīja, ka es esot neiespējama – nodzīvot šeit gadu un neviens mani patiesībā nepazīstot. Zinot visi, bet neviens nepazīstot. Ko man sacīt – Latvieši nav tā atvērtākā nācija. Lai arī mēdzam runāt, un es to daru bez apstājas, mēs protam glabāt noslēpumus, protams, tikai savējos...

Gara, gara diena...

Biju plānojusi gari un plaši aprakstīt, ko tad īsti nozīmē polārā diena – varu sēdēt un gaidīt saulrietu visu nakti vēl kādas divas nedēļas un tā arī nesagaidīt. Reizēm mums šeit ir neliela krēsla nakts laikā, bet tikai tad, kad ir apmācies un līst :D:D:D

Tā vietā, lai rakstītu, nolēmu, ka iešu sauļoties – pirmo reizi šeit ir pietiekami silts, lai novilktu ziemas jaku... Lai arī saules ir daudz, tā nesilda tik ļoti, kā es vēlētos, tāpēc jāķer katra minūte, kad nesalst :):):)

Bučas mīlīši! xo xo

Dzeltena, dzeltena pasaule...

Pagājušas tikai divas nedēļas kopš manas pēdējās nometnes, bet liekas, ka ,liekas, ka pagājusi vesela mūžība – tik daudz kas noticis...

Esmu nomainījusi darbu un dzīvesvietu, vulkāns paspēja izvirst, piepelnot pusi Īslandes un norimt, pēdējie mani mīļākie cilvēki atstāja salu un ieradās daži jauni, kam arī nav ne vainas...

Pat nezinu no kura gala sāk...

Dienu pēc tam, kad atgriezos no nometnes mūsu organizācijai pievienojās Laura no Igaunijas, atgriezās Nicolas no Beļģijas un Aryn no Kanādas devās uz Vāciju pie Doritas. Es sāku strādāt ofisā. Nesūdzos...

Tā kā visi cilvēki, kas man patīk atstāja Īslandi, vairs nejutu tik spēcīgu pieķeršanos vietai, kur visu laiku dzīvoju un pavisam spontāni un vienkārši pārvācos uz mūsu organizācijas Dzelteno māju. Dzīvošu šeit kopā ar Lauru un divām meitenēm no Francijas. Jau izkrāsojām savu istabu dzeltenu un es tikko pārnesu mājās narcises no pilsētas parka J Burvīgi.

Vienu mirkli domāju, ka būs skumji atstāt savu zaļo, burvīgo istabu – kā nekā pati visu tur iekārtoju un sataisīju, bet tikai uz mirkli. Biju neizsakāmi priecīga sakravāt somas un pārvākties... Mana jaunā mājvieta ir bezgala mierīga un ļoti dzeltena.

Šodien krāsoju logu un dažas mēbeles. Tik jauki bija sēdēt saulītē un krāsot dzeltenu ķeblīti. Tik sen mums šeit nebija bijis patiešām jauks laiciņš.

Man tik ļoti gribētos jums visiem parādīt, cik jauka ir dzeltenā māja, kurā tagad mitinos...

Kad pabeigsim iekārtoties, sabildēšu jums parādīšu...

Ja kas... Mājās būšu 15 jūlijā pulksten 17.30 ;)

Bučas! xo xo

Burvīgajām, kas negrib lasīt :*

Nolēmu atvieglot dzīvi Burbulim un Māriņai un rakstīt maz :*

Divas nedēļas biju Īslandes austrumos, kur palīdzējām sakopt ciematiņu pēc garās ziemas. Mūsu pienākumos ietilpa atkritumu vākšana, ravēšana, grābšana, zaru pārvietošana un izpriecāšanās ;) 

Get real! Rakstīts uz sienas un sejās, kas uz mani skatās;)

Devāmies pastaigā. Visi pārējie gāja ļoti lēni un es nolēmu viņus nedaudz pagaidīt....

Darba stils. Spožas vestes šopavasar šeit modē - bez tās brīvprātīgs musorvācējs nav iedomājams.

Dabas krāšņums. Pašos Īslandes dienvidos var atrast pludmales ar melniem akmeņiem un bazalta sienām. Cilvēki, kas tur uzlīduši ir mana grupa 

Pavasaris. Cenšos noķert pa kādam saules staram

Zaķis. Saņēmu ļoti daudz komplimentu par savu cepuri

Pēc darba. Dažas dienas vācot atkritumus un pēdējās saprāta paliekas sāk pagaist....

Mākoņi. Izteiciens "kad mākoņi pa zemes virsu staigā" laikam radies Īslandē

Starpkultūru draudzība. Cilvēkiem no dažādām valstīm ir dažāda izpratne par aukstumu.

Neskaupstadur. Viena no manām mīļākajām vietām Īslandē.

Lieldienas ZR ICE

Dažas dienas Rietumu fjordos man iemācīja šo to par Lieldienu tradīcijām šai zemē - olas netiek ne ēstas, ne dauzītas un vienīgā šupošanās notiek mūzikas ritmos dienu iepriekš...

Piektdienā un sestdienā pirms Lieldienām visi, kam nav slinkums dodas uz mūzikas festifālu rietumos, kur iespējams redzēt un dzirdēt dažādu stilu un kvalitātes pašmāju mākslinieku...

Dažas festivāla iezīmes:

• Lai sasildītos un priecātos par visiem, visiem māksliniekiem neatkarīgi no viņu snieguma uz skatuves, tiek patērēts iespaidīgs daudzums alkohola.
• Lai arī festivāls ir viens no lielākajiem gada notikumiem uz salas, liekas, ka nepieciešamas tikai dažas stundas, lai iepazītos vai vismaz iemācītos atpazīt lielāko daļu no festifāla dalībniekiem.Vislabākais apģērbs siltuma saglabāšanai ir tradicionāls īslandiešu džemperis, kas ir ne tikai ļoti silts, bet arī vienmēr modē

Kā redzams, arī paši mazākie tiek tērpti tradicionāli un silti ;)

• Īslandiešiem šis festivāls ir lieliska iespēja satikt sen neredzētus draugus un paziņas.
• Visi mākslinieki, neatkarīgi no atpazīstamības un kvalitātes, uzstājas bez maksas.

Pēc tam, kad festivāls ir noslēdzies, visi brauc mājās un pašās Lieldienās neko īpašu nedara - pēc ballītes labi izguļas, apēd pa šololādes olai un, ja nav slinkums, sarīko divu-trīs stundu ilgas ģimenes vakariņas...

Pievienoju arī dažas ainavas, ko apskatīju nelielajā izbraucienā ;)

Bučas! :*

Varbūt šī bilde sniedz nelielu ieskatu par to, kā izskatās "nekurienes vidus", jo šīs mājeles adrese noteikti ir "Nekurienes vidus, Īslandes ziemeļrietumu daļa"

Un tā izskatās vecs vulkāna krāteris [skats no nedaudz augstāka atdzisuša vulkāna].

Un, lai sniegtu ieskatu par ceļa stāvokli un laika apstākļiem, pievienoju arī nelielu video, kas uzņemts brauciena laikā. [Varat iedomāties laimīgo šoferīti, kam apmēram 8 stundas nācās klausīties manā muldēšanā]

laika apstākļi

Šodien ārā neliels vējelis... Nu tikai kādi 20 metri sekundē. Vakarpusē solās pūst stiprāk un organizācijas direktors ir nobažījies, ka manus brīvprātīgos nebūs iespējams no ekskursijas mājās atvest.

Jā pēdējās dienās laiks mūs īpaši nelutina. Vakar bijām pārgājienā kalnos. Nedaudz sanāca apmaldīties, jo visapkārt bija migla. Atceros, ka, maza būdama, vienmēr centos miglu noķert, tai pieskarties... Nu ar lepnumu varu atzīmēt, ka beidzot to esmu izdarījusi.

Bučas! :*

Pirms ieiešanas miglā ;)

Migla kalnos... Nekad neejiet staigāt pa kalniem, ja migla ir tik bieza!!!!

Atliek tikai iemīlēties ;)

Neaprakstāmi pavasarīga sajūta šodien... Ceru, ka šoreiz Īslande mani nepievils.

Divas nedēļas mitinos un strādāju rehabilitācijas centrā nelielā pilsētiņā Hveragerdi. Vieta ir īpaša, jo atrodas ģeotermālā zonā un pašā pilsētas centrā ir neliels karsto avotu parks, kā arī tās apkārtnē ir dabīgas karstās vannas. Ar septiņiem brīvprātīgajiem strādāju siltumnīcās, kur audzē dārzeņus klīnikas vajadzībām. Par padarīto darbiņu ar mums šādi tādi prieciņi tiek – superveselīgs ēdiens un bezmaksas pieeja trenažieru un sporta zālei un, protams, peldbaseinam. Jāpiebilst, ka šis peldbaseins nedaudz atšķiras no visiem pārējiem, kas bez maksas pieejami visiem manas organizācijas brīvprātīgajiem – džakuzi iebūvēti masāžas elementi. Parastajos peldbaseinos ir tikai burbuļi J

Bet nu par pavasari... Centīšos radīt šī rīta noskaņu :D:D:D:D

Laikam vējš ir aizgulējies vai noguris pēc garās darba nedēļas. Sestdiena iesākas klusi un mierīgi, vienīgās skaņas ierasto šalku vietā ir putnu treļļi, laiku pa laikam dzirdamas cilvēku balsis, kāds iesēžas mašīnā, tā ierūcas un izstūrē no piebraucamā ceļa. Laikam arī auto priecājas par nedēļas nogali, rūkoņa ir pavisam klusa, riepas izbauda saskari ar zemi. Gumijas riteņiem un saulē vēl neizžuvušajiem akmeņiem saskaroties, dzirdama viegla švirkstoņa.

Manas acis ir aizvērtas, jo saule ir žilbinoši spoža. Debesis ir zilas, zilas... Laiku pa laikam pašķielēju uz kalniem un dažiem baltajiem mākoņiem, kas lēnām peld pa pasakaino zilumu. Lai arī gaisa temperatūra ir tikai seši grādi virs nulles, ir pietiekami silts, lai nebūtu jāvalkā virsdrēbes.

Esmu atlaidusies krēslā, kas novietots uz manas šī brīža mītnes lieveņa. Man iepretī sēž Lī no Korejas. Laiku pa laikam iemalkojam kafiju un pārmijam dažus vārdus par to cik sirreāla un patīkama ir šī aina – gluži kā izgriezta no kinolentes.

Mūsu pavasarīgajai idillei pievienojas vēl trīs grupas dalībnieki, kas tikko atgriezušies no veikala, pēc neilga brītiņa piebrauc balts septiņvietīgs džips, tajā ir trīs cilvēki, vadītājs, puisis zilā polo krekliņā smaida un priecīgi māj ar roku. Mašīnas motors norimst un mūsu, saules baudītāju, sestdienas rīta kafijas dzērāju, skaits pieaug līdz astoņiem. Tā nu pavadām kādu laiciņu uz lieveņa, plānojot ekskursiju uz dienvidiem. Kā jau kārtīgai grupas vadītājai pienākas, apstāstu ceļu, kur un kā jābrauc, izdaru atzīmes kartē un ceļotāju brošūrās. Pēc dažām minūtēm esmu palikusi viena uz lieveņa un cītīgi māju septiņiem jauniešiem, kas nu jau sēž mašīnā. Vēl tikai uzsaucu, lai brauc prātīgi un esmu nopelnījusi brīvdienuJ

Tā kā saulīte spīd un man galvā, elpā un pakrūtē it tik milzīgs pavasaris, ka atliek tikai iemīlēties, dodos pastaigā...

nebeidzamā ziema

Un es jau arī izmisīgi gaidu pavasari.

Uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari...

Šodien man galvā skan Hospitāļu iela. Gaiss atkal nedaudz smaržo pēc pavasara, bet negribas pārāk sapriecāties... Pirms mēneša likās, ka nu jau patiešām, patiešām pavasaris klāt, bet nekā. Uzsniga sniedziņš balts, tik balts kā visbaltākie milti... Bet kaut kā zemei nepalika silti. Nu labi, varbūt nedaudz uz pāris dienām. Viss bija tik skaists un balts, bet tagad sniegputenis jaucas ar lietu un vējš saldē visu ko vien var nosaldēt un tā vien gribas, lai tas beidzas... Tā vien gribas iziet ārā uz pāris stundām, nebaidoties nosalt vai izmirkt un nosalt vienlaicīgi.

Vakar nokusa viens kubikmetrs sniega, bet pa nakti uzsniga divi jauni. Tagad izskatās, ka kūst atkal, jau apmēram pusotrs kubikmetrs pazudis un ir iespējams saskatīt pelēcīgu trotuāru... Laika ziņas gan vēstī, naktī atkal snigs. Vakarā baidīšos iet gulēt - ka pavasaris atkal nepazūd...

Tikko saule iespīdēja acīs... Pēc neilga pārtraukuma atkal var ieraudzīt zilas debesis un gaismu... Tā vien gribas iziet ārā un pasēdēt parkā uz soliņa, bet laikam vēl par agru... Soliņi apsniguši, nedaudz apkusuši, bet vēl nenožuvuši.

Tāda nu ir tā Reikjavika martā - ne šis ne tas, ne īsti ziema, ne īsti pavasaris, te gaisma duras acīs tik stipri, ka liekas jau sāpīgi, te viss ir pelēks un drūms un liekas, ka dienasgaisma ir izsīkusi uz visiem laikiem, te vējš neļauj īsti nostāvēt, te pilnīgs klusums un matos nerotaļājas par niecīga vēsmiņa, te ielas ir pārpildītas ar iereibušiem izklaižu meklētājiem, te apkārtnē nemana nevienas dzīvas dvēseles...

Ceru, ka drīz atnāks pavasaris, putniņi čivinās un akmeņiem izplauks lanpas un kalni būs pilnos ziedos... Kā nekā, koku šeit nav ;)

Korejiešu manierē

„Kad puisis ar meiteni iet uz kafejnīcu vai bāru, meitene vienmēr sēdēs uz dīvāniņa, bet puisis uz krēsla, jo mēs vēlamies pasargāt viņu no visa, kas apkārt, no trokšņa, no citiem cilvēkiem, turklāt dīvāniņš parasti ir ērtāks,” vakar par manierēm Korejā man skaidroja kāds puisis.

Arī mani personīgie novērojumi liecina, ka šajā austrumu valstī vīrieši pret sievietēm izturas ar cieņu un uzmanību.

Nometnē, ko pašlaik vadu ir divi puiši no Korejas. Kaut visi puiši būtu ar tādām manierēm! Meitenes vienmēr palaiž pa priekšu, palīdz visos darbos, ja nepietiek sēdvietu, meitenes nekad nestāvēs kājās un laiku pa laikam, tāpat, bez īpaša iemesla, piedāvā pa našķim...

Un varat iedomāties, ka viņi vēl grib mācīties manieres no citu valstu pārstāvjiem?!? Ceru, ka viņi to nedarīs J

Bučas! xo xo

P.s. Pievienoju bildi ar nosaukumu BANANA, tāpat bez īpaša iemesla un saistības ar korejiešiem :D:D:D

Sākusies ziema

Reikjavīkā ir sākusies ziema... Pirmo reizi kopš esmu šeit, redzu tik daudz sniega. Un kā sapratu no vietējiem, Reikjavīka tādu ziemu nav redzējusi ilgi jo ilgi.

Ar savu nometni Zaļā armija devos pastaigā pa muzejiem. Melotu, ja sacītu, ka tas bija aizraujoši. Kā jau varbūt varat iedomāties, mani ir nevar nodēvēt par kaislīgu muzeju mīlētāju. Kā nekā neko nedrīkst aiztikt, jābūt klusai, fotografēt arī nav atļauts...

Tomēr laika apstākļi un debesis vienkārši fantastiskas...

Man vienkārši gribējās padalīties ar dažām bildītēm, ko uzņēmu pa ceļam J

Bučiņas! :*

Mana mīļākā Ginta jeb Apskatījām Īslandi

Vēl tagad nespēju aptvert, ka viņa bija šeit un, ka tas viss bija pa īstam. Mēs patiešām satikāmies un patiešām nostopojām 1600 kilometrus, mēspatiešām runājām ar vēl vienu Latvieti un patiešām izpriecājāmies, patiešām nosālām un izpērāmies pa peldbaseinu, patiešām bijām nedaudz neprātīgas un neiedomājami veiksmīgas.Viss sākās sestdienā, 26. februārī, kad pie manis ieradās Ginta. Sagaidīju viņu autoostā... Nosākuma neatpazinu un nespēju noticēt, ka pēc 7 mēnešiem viņu beidzot ieraudzīju. Sākām kliegt, lēkāt un apskauties. Cilvēki tā dīvaini noskatījās, kad apskāvāmies un izlēkājāmies pa peļķi. Bet ko tad mums citu darīt, ja tā peļķe atradās tieši starp mums? Sestdienu pavadījām tā vienkārši – parunājāmies un izballējāmies JJ Līdz pat nākamajai dienai nespēju noticēt, ka beidzot redzu kādu tik tuvu un pazīstamu.

Pēc ballītes, dažām miega stundām un pankūkām devāmies apskatīt Reikjavīku. Neko daudz jau no tā neatceros, jo visu dienu pavadīju tādā kā atkalredzēšanās eiforijā.

Četras dienas pa Īslandi

Pirmā diena

Ceļojumu apkārt Īslandei bijām plānojušas sākt pirmdienas rītā. Plānojām veikt apmēram 400 kilometrus. Pēc pirmajiem piecdesmit nolēmām benzīntankā kafiju iedzert...Tā nu sanāca, ka dzērām kafiju ilgāk nekā sākumā gribējām. Ko mēs varējām darīt, ka kafija tik laba?

Devāmies tālāk un dabūjām krusu, lietu un vēju. Līdz tam nezināju, ka krusa var būt tik spēcīga, ka nav iespējams īsti nostāvēt. Tomēr sūdzēties nevaru, iemācījāmies dažus trikus kā sevi pasargāt no šīs dabas stihijas – ļoti labi palīdz lauka vidū novietotas zirgu barotavas, aiz tām var paslēpties no vēja un līdz ar to krusas graudi tik spēcīgi nesitīs.

Bet, ja gadās, ka krusa uznāk brīdī, kad nav pat staba aiz kā patverties, ir jāuzliek kapuce un jānotupjas. Tas palīdz pasargāt kājas.

Ko nu daudz par krusu... Iemācījāmies vēl pāris gudrību. Pati noderīgākā – ja pulkstenis rāda gandrīz septiņus vakarā un ir jāveic vēl gandrīz 200 kilometri, labāk doties uz ceļa un mēģināt noķert mašīnu nekā sēdēt kafejnīcā un pļāpāt visādus niekus...

Lieki piebilst, ka pirmajā dienā veicām tikai pusi no plānotās distances.

Tāpat diez vai kādu pārsteigšu, sakot, ka mēs nebijām īsti izplānojušas kur pārlaist nakti un lielākā daļa no mūsu ceļojuma plāna sastāvēja no vārdiem „tad jau redzēs, jā sanāks”.

Bija jādodas un hoteli un kurt gadījies kur ne satikām tur pārīti no Anglijas, ar ko kopā bijām veikušas pēdējos 50 kilometrus pa dienu. Laikam nodomāja, ka viņus izsekojām.

Otrā diena

Tomēr sagadīšanās veiksmīga – nākamajā dienā viņi devās uz to pašu pusi kur mēs un aizvizināja mūs apmēram 70 kilometrus tuvāk nospraustajam mērķim – ledāju lagūnai.

Ārā sniga un viss izskatījās kā pasakā – klusi un mierīgi, bez cilvēkiem, bez mašīnām. Nu bezgala jauki, ja neskaita to, ka bijām plānojušas pārvietoties ar autostopiem un automašīnu neesamība uz ceļa šo procesu vieglāku nepadara. Tā nu ceļmalā uzēdām cepumus un kā jau kārtīgām veiksminiecēm pieklājas sagaidījām mašīnu jau pēc piecām minūtēm. Pirmā mašīna, kas brauca arī apstājās. Tā nu tikām līdz ledāju lagūnai. Pa ceļam gan sākām prātot, ka mēs dodamies vēl apmēram 100 kilometrus prom no civilizācijas un var gadīties, ka jāpaliek nekurienes vidū pa nakti. Gintas zelta frāze bija: „Es nesaprotu, ko mēs te darām”. Tomēr mūsos laikam pietiekam latviešu stūrgalvības un spītības – pat šoferīša brīdinājums par vētru kas sāksies pēcpusdienā mūs neatturēja no savu nodomu īstenošanas un lūdzām mūs izlaist tālu no apdzīvotām vietām. Tiesa, neesam jau pārgalvīgas vai stulbas – nolēmām pēc lagūnas apskates doties uz 400 km attālo Reikjavīku nevis uz 200 ilometrus attālo pilsētu, kur plānojām iepriekš. Iespējamība, ka kāds dosies uz galvaspilsētu bija nedaudz lielāka.

Diezgan paredzami, apstādinājām pirmo mašīnu, kas apmēram pēc 10 minūtēm, ko pavadījām uz ceļa, parādījās pie apvāršņa. Laikam jau viņiem nebija citas iespējas kā apstāties – ārā sniga un mēs noteikti izskatījāmies nosalušas. Un Gintas prieka kliedziens, brīdī, kad uzzinājām, ka pāra galamērķis ir Reikjavīka, noteikti lika viņiem nospriest, ka uz ceļa esam pavadījušas vairākas stundas vai pat dienas.

Tā nu veiksmīgi sasniegušas Reikjavīku, iedomājāmies, ka pulksten septiņos vakarā varam mēģināt stopot uz apmēram 400 kilometrus attālo Akureiri. Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku un mašīnās, kas piedāvāja mūs aizvest pāris desmitus kilometrus ārpus pilsētas, nekāpām, bet devāmies mājās.

Pirms gulētiešanas devāmies pasēdēt kafejnīcā un nedaudz papļāpāt.

Trešā diena

Pēc pāris stundām miega jau atkal bijām uz ceļa. Devāmies apskatīt geizeri un zelta ūdenskritumu Gulfoss. Galamērķi sasniedzām bez problēmām, bet ar atpakaļ tikšanu tik viegli nevadās. Lai arī bijām kļuvušas gudrākas un laiku kafijas dzeršanai lieki netērējām kaut kā sanāca aizķerties suvenīru veikaliņos (Neko tā arī tur nenopirkām).

Arī uz ceļa sanāca stāvēt nedaudz ilgāk kā gribētos – vienā vietā pavadījām līdz pat 30 minūtēm. Tā nu tapa dažādi dziedājumi, dejojumi un fotografējumi.

Pēc nelielas nosalšanas un izsmiešanās, mūsu veiksme atgriezās un beidzot devāmies uz ziemeļu galvaspilsētu Akureiri. Puisis, ko nostopojām devās uz pilsētu, kas ļoti tuvu mūsu galamērķim. Tikai, kad jau bija kļuvis tumšs un piecu stundu garais brauciens komfortablajā mašīnā jau tuvojās noslēgumam, sākām prātot par to, ka sniegputenī nedaudz pēc pulksten desmitiem vakarā atlikušie 11 kilometri nebūs tik viegli pieveicami. Puisis gan mūs mierināja, ka šajā diennakts stundā mašīnu daudz un mums nebūs jāgaida ilgāk par 10 minūtēm. Tik patiesi izrādījās šie vārdi. Ginta vēl kāpa ārā no mašīnas, kad es jau apstādināju nākošo, kas mūs aizveda līdz galamērķim.

Devāmies pie vienīgā latvieša, ko pazīstu Īslandē. Krišjānis ir ļoti patīkams sarunu biedrs, aizpļāpājāmies līdz pulksten pieciem no rīta...

Ceturtā diena

Krišjāņa pavadījām apskatījām Akureiri un devāmies apēst saldējumu, kas pagatavots pēc slepenas īslandiešu receptes. Lai arī no rīta viss bija slapjš un vējš bija ieskrējies ne pa jokam, diena bija jauka un jau pēc dažām stundām saulīte spīdēja spoži jo spoži. Bankas apmeklējums izrādījās neticami veiksmīgs. Ginta gribēja tikai naudu samainīt, bet dabūjām mīkstās rotaļāties kā dāvanu. Vitrīnā bija izliktas jaukas mantiņas un mēs pavaicājām, kā tās var dabūt. Atbilde uz šo jautājumu bija apmēram šāda: „Kuru tieši jūs vēlaties?” Tik vienkārši.

Mājupceļš bija vienkāršs, bez īpašiem sarežģījumiem. Reikjavīkā ieradāmies ap vakariņu laiku. Devāmies uz peldbaseinu un pa ceļam redzējām ziemeļblāzmu...

Lieki piebilst, ka bijām veiksmīgas – slidkalniņš peldbaseinā pēc diezgan ilga pārtraukuma atkal bija atvērts.

P.s. Laiks paskrēja tik ātri... Un vēl vairāk kā iepriekš sapratu – lai arī cik jauki un skaisti šeit nebūtu, mana mīļākā vieta ir manas mājas manā Latvijā ar maniem mīļajiem.

par Japānu

"Tu esi droša, ka neesi no Japānas? Man tā vien liekas, ka Tu esi latvietes ķermenī iesprostota japāniete" - ir šīs dienas uzjautrinošākā frāze.

Kakou no Francijas uzskata, ka esmu vairāk piederīga austrumu kultūrai nekā Eiropas sabiedrībai... Un viņš nav vienīgais, kas man šodien ko līdzīgu sacīja.

Savā ziņā jau tiesa. Pēdējā laikā šeit daudz japāniešu apgrozās un es ar šīs valsts iedzīvotājiem pārsteidzoši labi saprotos. Citi te pukojas, ka japānietes pārāk kautrīgas un ir sarežģīti viņas integrēt internacionālā grupā, bet es kaut kā nevaru piekrist...

Manā iepriekšējā nometnē tas sanāca pārsteidzoši viegli. Tikai nedaudz jāieklausās un jādod laiks un jābūt ļoti pacietīgai... Un ja es kādam mācu par pacietību, tad tas patiešām nav sarežģīti...

Tādi jau mēs, eiropieši, esam - vienmēr domājam, ka zinām un protam labāk pat citiem.

Varbū mums vajadzētu uz Japānu aizbraukt un iecietību pamācīties...

bez nosaukuma

Es pāršķirstīju savu piezīmju grāmatiņu un gribēju nedaudz padalīties ar to, ko rakstīju 17. janvāra vakarā...

"Es gribu atkal būt maza meitene, kas tic pasaku fejām un brīnumiem un ko neizsakāmi uzjautrina šāda saruna ar opīti:

- Kas tad tur man atnāca?

- Es.

- Kāds s [lasīt, "es"], lielais vai mazais?

- Lielais, protams, ka lielais.

Es gribu vēlreiz dzirdēt, kā viņš man saka: "Vai, mazmeitiņ, kāda tu man liela izaugusi - kājas līdz zemei un gali atliekušies!"

Un gribu vēlreiz dzirdēt, kā viņš jautā :"Kas tad tur man atnāca? Vai tik tā nav mana mazmeitiņa?"

Mans mīļais opītis, vienmēr ar cepuri, parasti tērpies zilā un viena zābaka pēda vienmēr uzlocījusies, jo vienai no kājām, Sibīrijā gūta apsaldējuma dēļ, nav pirkstu."

Man tagad ir tik bēdīgi...Bet es vairs neesmu maza meitene un nevaru iet pie opīša, kad sajūtos skumji...

mana ekskursija

Nolēmu mazliet pastāstīt, kā man izgāja, kad devos uz Īslandes ziemeļiem. Astoņas dienas ārpus Reikjavīkas, it kā jau nekas neparasts, bet pirmo reizi šeit tā pavisam uz savu roku, ar stopiem, bez ceļabiedriem...
27.01.2011.
Plāns doties uz Akurejri. Tā kā zinu, ka krēsla iestājas ap pulksten 16tiem un man jāveic gandrīz 300 kilometrus gara distance, plānoju atstāt Reikjavīku ap 11tiem vai vēlākais ap 13tiem. Kaut kā negribētos būt vienai ceļa vidū, tumsā. Tā kā man jāsagatavo viss nepieciešamais, jāizmazgā un jāizžāvē veļa (par laimi mums ir veļas žāvētājs), jāsakravā soma, jāsameklē krāsa un darbarīki brīvprātīgajiem, kas veic renovācijas darbus 2. stāva dzīvoklī un jāizskaidro, ko un kā esmu iecerējusi u.t.t., sanāca, ka aizķēros līdz pusdienas laikam. Jā, vēl jāatvadās no kāda paziņas, kas plānoja atstāt Īslandi dienu pēc mana ceļojuma sākuma. Tā nu nosēdēju kafejnīcā līdz pulksten vieniem.
Nekas, laika gana un esmu pārliecināta , ka 300 kilometri ir apmēram trīs stundas mašīnā...Pa ceļam izdomāju paņemt savu Lūkasu no slimnīcas (datoru no garantijas remonta). Bet tur man saka, ka vēl šādas tādas lietiņas nav pabeigtas, bet es iespītējos un saku, ka gribu savu datoru tagad. Un dabūju arī ;)
Pulksten 14tos biju autobusā, kas nogādās mani līdz vietai, kur varu sākt stopot. Tā kā diena ir skaista, skatos pa logu un priecājos. Un kur gadījies kur ne, nokavēju savu pieturu un aizbraucu līdz galapunktam.
Parunājos ar autobusa vadītāju, viņš tāds laipns un saka, ka pēc dažām minūtēm dosies atpakaļ pa to pašu maršrutu un pateiks, kur man jāizkāpj. Burvīgi.
Tā nu ap pulksten 15tiem beidzot biju uz ceļa, kas ved uz Akurejri. Par to pārliecinājos, jo redzēju ceļa zīmi. Tiesa nedaudz pārsteidzošu, jo saskaņā ar uz tās esošo informāciju, mans galamērķis ir par 100 kilometriem tālāk nekā biju domājusi.
Ko tur daudz prātot, izgāju uz ceļa un vēl pat nepacēlu īkšķi, kad apstājās mašīna. Tiesa Valdemārs (autovadītājs) nebrauca uz to pašu pilsētu, kur es. Tomēr 100 kilometri ir vairāk nekā nekas... Tā nu ap 16tiem biju 100 kilometrus no Reikjavīkas un apmēram 300 no Akurejri. Īslandes ceļi ir diezgan patukši, bet biju veiksminiece, desmit minūšu laikā apstājās otra mašīna. Jā, arī 10 kilometri ir nedaudz vairāk nekā nekas.
Tā nu nonācu vietā, kur nav pilnīgi nekā. Tikai ceļš... Sāka satumst. Mašīnas nekursēja bieži. Turklāt likās, ka to plānos nav apstāties. Kaut kā nejutos slikti, lai arī zināju, ka līdz tuvākajai apdzīvotai vietai ir vairāki desmiti kilometri un man mugursomā nav pat ūdens pudeles. Varētu jau dramatizēt, aprakstot, kādas domas mani pārņēma un kādus plānus es kalu, kā pārlaist nakti Īslandes ziemā, kad pūš salti vēji un no debesīm var tikpat labi krist sniegs kā lietus. Bet patiesībā kaut kā neaizdomājos, kas notiktu, ja mašīnas neapstātos. Vienkārši šādu iespēju nepieļāvu.
Ap pulksten 17tiem bija jau pilnīga tumsa. Viena mašīna apstājās... un aizveda mani uz Aurejri. Re cik jauki! Ap 20tiem satiku Klaudiju un Maiki. Viņas arī biju plānojusi apciemot. Jā, veiksmīgi nokļuvu galapunktā.
28.01.2011.
Nolēmu apskatīt Ziemeļu galvaspilsētu Akurejri. Neliela pastaiga, maza apmaldīšanās un jau esmu vecpilsētā. Nolēmu pasēdēt grāmatnīcā-kafejnīcā. Tā nu sēdēju un dzēru savu rīta tēju, kad saņēmu telefona zvanu. Saruna skaidrā Latviešu valodā, patīkami. Viens no brīvprātīgajiem, ar ko strādāju kopā, izmantojot Coach surfing ,sastapa latviešu pusi Krišjāni un iedeva viņam manu tālruņa numuru.
Tā nu divi latvieši satikās Īslandes ziemeļos un nedaudz parunājās par to, cik nozīmīgi ir koki un cik ļoti mūsu nācijas pārstāvjiem patīk kāpt kalnos un tad tautiskā garā apskatījām ziemeļnieku kapsētu un, kā jau kārtīgiem latviešiem pieklājas, nedaudz to pakritizējām, jo kas gan tā par kapsētu, kur kapu kopiņas pavisam vienkāršas un izkārtotas rindās, turklāt bez īstiem apstādījumiem. Jā, šejieniešiem būtu ko mācīties no mums par to, kā kapus iekopt un uzturēt.
Vakarpusē, ap krēslas laiku, sāku ķert mašīnas, lai nokļūtu apmēram 60 kilometrus attālajā Laugar, kur Viktorija no Lietuvas uz laiku apmetusies. Pabiju piecās mašīnās. Pēdējo apstādināju ap pulksten sešiem. Autovadītājs bija izbrīnīts – ko es viena tumsā, nekurienes vidū daru. Biju atklāta – dodos apciemot draugu. Un vai ir manos spēkos mainīt, ka šajā gadalaikā tik ātri satumst un Īslandē gandrīz katru pleķīti starp nedaudzajām pilsētām un ciematiem var nodēvēt par nekurienes vidu?
Kā jau noprotat, Laugar sasniedzu veiksmīgi.
29.01.2011.
Sestdien devāmies apciemot Mivatan. Gribējām nedaudz pastaigāt brīvā dabā un tad doties uz tādu kā dabīgo SPA centru, paplunčāties siltā, gaiši zilā ūdenī, kas pilns ar visādiem labiem minerāliem.. Ar pastaigu nevedās, jo vēja ātrums nebija īsti piemērots. Precīzi nepateikšu, kāds bija tā spēks, bet ja mēra Ditās un Viktorijās, tad ne viena, ne otra īsti uz kājām neturējās.
Laikam nevienu nepārsteigšu, sakot, ka bijām ļoti veiksmīgas - pastaigas vietā dabūjām redzēt motokrosu uz aizsaluša ezera. Iespaidīgi – neskarta daba un vairāki desmiti moču riņķo pa ledu.
No motokrosa kāds īslandiešu fermeris mūs aizveda tieši līdz dabīgā SPA centra durvīm. Par godu rekonstrukcijas pabeigšanai, ieeja bez maksas. Satikām Viktorijas kaimiņieni, kas tur strādā. Laimīgas sagadīšanās pēc, viņas maiņa beidzās ap to laiku, kad bijām plānojušas doties mājās. Lieki piebilst, ka nu varējām relaksēties saunās un gaiši zilajā ūdenī bez liekiem uztraukumiem, kā pēc tam nokļūsim mājās. It kā ar to nebūtu gana, kad bijām atpūtušās un izpriecājušās, centrs visus viesus cienāja ar našķiem un dzērieniem. Vienkārši burvīga diena.
30.01.2011.
Lieliska diena – gulēju līdz pusdienas laikam un izbaudīju lauku nostūra klusumu. Nezinu, kā to aprakstīt, bet jā... pēc sešiem Īslandē pavadītiem mēnešiem, pirmo reizi biju mežā, kur koki ir lielāki par mani un tie ir dažādi. Bērzi... Tur bija bērzi...
31.01.2011.
Jādodas uz Laugar rietumos. Precīzi nepateikšu cik liela distance jāveic šai dienā. Domāju, ka kādi 300-400 kilometri. Sāku laicīgi – ap desmitiem no rīta, bet nedaudz aizkavējos Akurejri. Satiku Krišjāni un Džonu (puisi, kas grasījās atstāt Īslandi piektdienā 28.01.). Tā kā Džonam uz Reikjavīku vajadzēja, daļu ceļa varējām mērot kopā. Pēc vieniem bijām uz ceļa un atstājām Akurejri. Ap 16tiem mūsu ceļi šķīrās. Man vajadzēja doties pa diezgan nomaļu ceļu. Pirmā mašīna pabrauca garām pēc apmēram piecām minūtēm. Neapstājās, nebija nevienas brīvas vietas. Nākamo mašīnu ieraudzīju apmēram pēc 45 minūtēm. Apstājās un aizveda līdz galamērķim. Taisnība tiem, kas stopojot uz nomaļiem ceļiem saka, ka viņiem nevajag neskaitāmas mašīnas. Pietiek ar divām...
Aizmirsu pastāstīt, kāpēc vispār uz turieni braucu. Kā jau daudzas vietas Īslandē, Laugar ir dažas mājeles nekurienes vidū, kam dots ciema nosaukums. Kādreiz tur bija skola, bet tagad tās telpās katru nedēļu notiek nometne 14-15 gadus veciem bērniem. Viens no tās organizatoriem Jorgens man piedāvāja kādu reizi aizbraukt paskatīties, kas īsti tur notiek. Tā nu es aizbraucu.
Pirmajā vakarā iemācījos taisīt stiklenes un gāju gulēt.
1.02.2011.
Rīts sākās ar divām grupām sporta zālē un muzeja apmeklējumu. Pati aktivitātēs nepiedalījos, tikai vēroju, ko dara bērni. Īsti nezināju, vai rīkojos pareizi nolemjot apmeklēt publiskās runas nodarbības. Kā nekā īslandiski praktiski neko nesaprotu. Redzētais mani pārsteidza – nesaprotot, ko bērni saka, pievērsu uzmanību tam, kā viņi runā. Jāsaka atklāti, daži no viņiem mani pārliecināja, lai arī man nav ne jausmas par ko.
Pēc tam gājām pastaigāties un uzspēlējām dažas spēlītes pirms gulētiešanas.
2.02.2011.
Dienas notikumi kaut kā neturas prātā, jo vakars bija pārāk iespaidīgs. Jorgenam un īslandiešu pieaugušajiem liekas diezgan uzjautrinoši stāstīt bērniem safabricētus spoku stāstiņus. Tādus iespaidīgus, tādus, ka bērni tic un no bailēk kliedz un raud... Un pēc spocīgās pastaigas, kad visi atgriezušies mājīgajās iekštelpās un raudošās meitenes jau ir nedaudz nomierinājušās, kāds no pieaugušajiem sadomā uzlikt diezgan biedējošu masku un pēkšni iesoļot istabā. Efekts skolotājiem likās pagalam smieklīgs - vēl daži pusaudži sāka raudāt. Tāds nu tas īslandiešu humors... Pusgada laikā vēl neesmu iemācījusies to saprast... Jebkurā gadījumā piedzīvojums visai iespaidīgs.
03.02.2011.
Ceļojuma pēdējā diena bija pavisam vienkārša - apciemoju aitu un govju fermu, vecu vikingu māju un skolas darbinieki teica, ka stopot sniegavētras laikā nav labi, tāpēc noorganizēja man komfortablu transportu un Hverfisgatas 59. namu...

:)

par mācīšanos

Kādu laiku neko neesmu šeit rakstījusi. Un ne jau slinkuma dēļ. Tehnoloģijas mēdz pievilt. Bet nu beidzot atkal varu klikšķināt taustiņus uz sava datora klaviatūras. Tik daudz kas sakrājies, tik daudz kas noticis. Nezinu, vai varu un vai maz vajag visu aprakstīt. Šajā laikā man ir bijušas četras nometnes un neskaitāmi kritumi un kāpumi, prieki un bēdas, smiekli un asaras, neizsakāmas ilgas pēc mājam un bezgalīga mīlestība pret vietu, kur esmu un darbu, ko daru.

Mācība par radīšanu

Sākums bija daudzsološs. (Jāatzīst, tagad aptveru, ka saņēmu daudz, daudz vairāk nekā solīts sākumā) Mana perfektā nometne ar trīs meitenēm no Krievijas. Likās, ka labāk nav iespējams – prieki, dziesmas, dejas, vienkārša kopā būšana, vakari bez elektrības un pasakaina draudzība...

Kā jau tas dzīvē notiek, pēc kāpumiem nāk kritumi. Visas trīs manas meitenes atstāja Īslandi un mani vienas nakts laikā. Martins un Dorita bija ārpus Reikjavīkas un likās, ka bez Ļenas, Taņas un Iras esmu palikusi pagalam viena. Lai nedaudz kompensētu savu zaudējumu nolēmu beidzot ievākties savā zaļajā un perfektajā istabā. Palīdzēja. Vismaz varēju izgulēties. Jā, un darīju to ar vērienu – 14 vai 16 stundas diennaktī ir mans jaunais rekords.

Lai atgūtu dzīvesprieku un enerģiju, paņēmu rokās otu un mācījos krāsot. Krāsot kāpnes, sienas, grīdu. Pirmo reizi savā dzīve jaucu krāsas, lai iegūtu jaunas, vēl neredzētas. Sanāca violeta, tāda nedaudz dūmakaina, jo zilā krāsa bija nedaudz zaļgana. Neslikti.

Pēc dažām dienām, ko pavadīju pagrabā notašķījusies ar krāsu un pļāpājot ar Lauri no Somijas un Daniel no Izraēlas, organizācijas direktors mani jau sauca par otas pavēlnieci. Un tā dzima ideja manam personīgajam projektam.

Nolēmu, ka gribu kaut ko radīt, tā pa īstam. Ar savām rokām, prātu un sidri. Cilvēkiem un sev. Nolēmu atjaunot vienu no organizācijas dzīvokļiem. Ienest tajā nedaudz harmonijas un siltuma. Nebiju gan droša par mieru, vai varu to dot, ja pati visu laiku trinos kā driģenes saēdusies. Nezināju, vai esmu uz to spējīga, bet kaut kā ticēju, ja ielikšu sevi visu pat vissīkākajā detaļā, būšu savā ziņā savienota ar to, ko daru un tā radīsies harmonija.

Varbūt izklausās, ka esmu nedaudz nojūgusies un saostījusies krāsu, bet, ticiet, man, tā nav. Es tikai nemāku aprakstīt un izteikt vārdos, to, kā es iemācījos gūt prieku no darba, ko daru un saskatīt atšķirību starp sienu, kas krāsota rūpīgi un ar emocijām un to ko mālējusi persona bez izpratnes par darbu un vēlēšanās to padarīt labi.

Likās, ka ienest siltumu būs vieglāk, bet tas prasīja laiku. Īslandiešu santehniķi ir apbrīnojami. Es tikai palūdzu uzstādīt pāris radiatorus. Katru dienu, aptuveni mēnesi. Tagad ir silti, pat ļoti. Un man liekas, ka tiem diviem vīriņiem nav tās siltākās jūtas pret mani. Bet varbūt viņi vienkārši ir ļoti nervozi. Jāpiebilst, ka santehniķi pavadīja 6-8 stundas, lai uzstādītu 3 jaunus radiatorus. Liekas, ka man vajadzēja vairāk, lai panāktu, ka viņi ienes siltumu dzīvoklī un apmēram 20 minūtes, palīdzot ienest radiatorus un instrumentus, un pāris stundas, ko pavadīju, vaktējot, lai viņi neaizmūk.

Mācība par prieku

Pēc tam, kad biju radījusi ideju savam projektam un ielikusi pamatus, lai to realizētu vēlāk, devos uz austrumiem ar nometni „Multi-kulti”, kuras laikā ir paredzēts sagatavot 20 minūtes garu programmu – priekšnesumu bērniem bērnudārzos. Ideja jauka un piemīlīga. Biju sajūsmā. Zināju, ka vadīšu šo nometni kopā ar Martinu. Ja neesmu to skaidrojusi iepriekš. Martins ir no Austrijas un starp mums pastāv ļoti nozīmīga vienošanās – es esmu viņa māsa un viņš mans brālis. Tā radās pēc ļoti jaukas pastaigas, kuras laikā dalījāmies ar personīgu informāciju par saviem pārdzīvojumiem, sapņiem, bailēm. Skeptiķiem varu pateikt, ka tāda vienošanās starp puisi un meiteni patiešām var eksistēt un būt veiksmīga.

Gribēju pabūt ārpus Reikjavīkas un izbaudīt Īslandi bez pilsētas trokšņa un cilvēkiem visapkārt. Un atkal dabūju vairāk. Un ne tāpēc, ka manas prasības nebija augstas, bet gan tāpēc, ka esmu sākusi ņemt no dzīves tik daudz, cik varu paņemt un reizēm pat nedaudz vairāk. Un esmu iemācījusies dalīties, lai arī bērnība ar trim labākajām māsām pasaulē to man ir mācījusi gana. Varbūt maza būdama nebiju tik laba skolniece, kā esmu tagad.

Bet ko nu par to... Par priekiem gribēju pastāstīt. Protams, visi cilvēki ir spītīgi kā āži, ieskaitot mani un visus parējos, kas ar mani dzīvojās pa austrumiem. Nolēmām nesekot nometnes programmai un netaisīt izrādi, bet spēlēties ar bērniem un ne tikai bērnudārzos. Sagatavojām dažas spēlītes pavisam mazajiem un vienu rotaļu dienu nedaudz lielākiem bērniem. Tas bija fantastiski.

Jā, bērni saprot, ko nozīmē priecāties. Priecāties par ziemu, par atkusni, par cilvēkiem, par visu. Priecāties un neteikt „Nē” visam, kas neparasts. Bērni zina kā spēlēt futbolu un kā šļakstīt ūdeni baseinā un neļaunoties, ja kāds iešļāc ūdens šalti tieši sejā, bet pasmieties un darīt tieši to pašu. Bērni zina, kā sakauties un kā salīgt mieru, kā izbaudīt pasauli, neļaujot dažādiem sīkumiem sabojāt dienu.

Pavisam mazie ķipari prot novērtēt skaņas, kas rodas, ja skārdeni piepilda ar makaroniem un nedaudz pakrata. Un ja tai uzlīmē baltu papīra lapiņu un uzzīmē mājiņu, bērni būs patiesi priecīgi par jauniegūto mūzikas instrumentu.

Kaut kā nemanot arī mēs, nosacīti pieaugušie, kļuvām par bērniem un sākām spēlēties. Un ne jau truli, kā pieaugušie mēdz darīt viens ar otru un ar emocijām, bet pa īstam, gudri kā bērnībā, ar jokiem, prieku un labiem nodomiem. Slepeni liekot mazas dāvaniņas uz spilveniem, paņemot plastikāta maisu un nošļūcot lejā pa kalnu, izveidojot spēli, kurā, sekojot norādēm, iespējams atrast ko tik vērtīgu kā gliemežvāku vai ceļmalā atrastu golfa bumbiņu, vienkārši apsēžoties aplī un uzspēlējot kārtis.

Reizēm ir tik labi atcerēties, kā spēlēties un izbaudīt pasauli tik tīri un nevainīgi kā tikai bērni to prot.

Mācība par nogurumu

Atgriezos Reikjavīkā un sapriecājos, ka arī nākamo nometni vadīšu kopā ar Martinu. „Māksla un renovācija” bija tās nosaukums. Biju entuziasma pilna un bez bēdu, ka starp nometnēm nav brīvu dienu. Kā jau decembra vidū tas mēdz notikt gaismas bija maz, Reikjavīkā gandrīz katru dienu lija. Sapratu, ka ir pagrūti no rīta piecelties un sajutos nedaudz nogurusi. Tad viens no organizācijas šefiem izdomāja Martinu aizsūtīt uz citu nometni. Saskumu...

Tas ir vispārzināms fakts, ka skumjas un nogurums nav īpaši laba kombinācija. Saguru vēl vairāk. It kā nometne bija laba un cilvēki bija apmierināti, bet es sajutos pagalam slikti, jo zinu, ka varēju labāk, varēju īpašāk un personiskāk. Bet biju pārāk nogurusi, lai izbaudītu laiku, ar divām meitenēm no Slovēnijas, Džeinu no Velsas, Henni no Somijas un otru nometnes vadītāju Kakou no Francijas. Tikai tagad aptveru, cik nogurusi biju un cik daudz palaidu garām, jo vienkārši nedaudz pietrūka spēka. Patiešām... Pirms tam neaptvēru, ka varu būt tik nogurusi.

Mācība par skumjām

Divas dienas brīvas un sākās nākamā nometne. Ar šo grupu man bija jāpavada Ziemassvētki. Jāatzīst esmu veiksminiece. Žurnālistikas nometnē dabūju savu sapņu komandu – Johannes no Vācijas, Thibout no Beļģijas, Ro no Korejas, Cao no Japānas un Amaia no Spānijas. Komandā seši cilvēki no sešām dažādām valstīm, trīs puiši un trīs meitenes. Un ne jau tikai dažādās kultūras un balanss starp puišiem un meitenēm padarīja šo nometni par manu sapņu komandu. Enerģija un emocijas, kas starot staroja no cilvēkiem šajā grupā bija neaprakstāmas.

Jāsaka paldies visiem debesu un zemes spēkiem, visiem apstākļiem un cilvēkiem, kas noveda šo grupu pie manis. Bez viņiem es vienkārši sabruktu no noguruma, ilgām pēc mājām un skumjām pirms Ziemassvētkiem. Jā, un jāsaka paldies Sabrinai no Francijas. Viņa bija vienīgā, ka īsti saprata, kā jūtos, jo pati bija ļoti līdzīgā situācijā. Kaut kā kopā izturējām.

Saku, ko zinu, nav īpaši viegli un priecīgi būt tālu no mājām ap Ziemassvētkiem, īpaši, ja tas notiek pirmo reizi un viss ir tik tumšs...

Saskumu arī dienā, kad mana sapņu komanda mani atstāja un nometne beidzās. Diena bija pelēka un dūmakaina. Likās, ka visa Reikjavīka skumst kopā ar mani. Guvu acīmredzamu un ļoti vērtīgu mācību – ir dienas, kad jāskumst un visi iemesli, kā dēļ jūtos nomākta ir tā vērti, lai ļautu skumjām vaļu. Vai tad es zinātu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt, ja neatļautos nedaudz pabēdāties par to, ja kādreiz esmu šķirta no viņiem? Tā nu es esmu iemācījusies ļauties skumjām... bet, protams, tikai pa reizei.

Mācība par mācību

Jā, tik daudz ko esmu aptvērusi un sapratusi. Arī šī gada pirmajās nedēļās pārdzīvojumu netrūka – ļāvos emocijām un „nedaudz” pāršāvu pār strīpu vienā no organizācijas sapulcēm, gribēju braukt mājās, lēkāju no laimes, kad manā puķu podā uzziedēja tulpes, sakliedzu uz okeānu un pafilmējos masu skatā kaut kādā īslandiešu filmiņā, pieteicu kluso karu vienam no organizācijas šefiem un dabūju oficiālu atļauju no organizācijas direktora ar šo personu nerunāt, ja manī nav tādas vēlēšanās un jau sapratu, ka man nafig nav vajadzības par viņu satraukties, satiku latvieti, iemācījos, kā vāciski pateikt „kapsēta”, jā un izpildīju testiņu par to, kā strādāju komandā. Izrādās, es ātri zaudēju koncentrēšanos un interesi par lietām, kas nav pietiekami sarežģītas. Kaut kā nebiju pārsteigta, kad to uzzināju...

Jā, iemācījos, ka pat tad, kad jūtos slikti un liekas, ka nekas neturas galvā, varu gūt vērtīgu mācību.

Un lai arī reizēm ir grūti un skumji, zinu, ka dodos pareizajā virzienā. Un tikai tagad saprotu, cik dumja esmu bijusi un joprojām esmu. Un tikai tagad pa īstam saprotu, cik bezgalīgi daudz man vēl jāmācās.

Neaprakstāma sajūta mani pārņēma, kad stopoju no Reikjavīkas uz Akureiri... Sāka jau satumst, jo kaut kā sanāca, ka atstāju Īslandes galvaspilsētu vēlāk nekā vajadzētu, biju nekurienes vidū ar mugursomu, bez ēdiena un ūdens. Viss bija kluss, mašīnas kaut kā nebrauca, bet sapratu, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā...

Bučas viesiem mājās! Ja jūs zinātu, cik ļoti jūs mīlu!

Ps. Sasodīts! Ronis, pagalam neparasts ronis no Rietumu puses, piestāja šeit pa ceļam uz Austrumiem...