Palikusi 1 nedēļa līdz atstāšu Islandi.
Nolēmu katru dienu pa vienai atziņai, ko esmu šeit apguvusi uzrakstīt.
Mana Ginta jau zina – ir jādara kā gribās un kā sanāk nevis kā vajag.
Nav jau slikti 22 gadu vecumā saprast, ka ir iegūts praktiski viss, par ko sapņots no mazām dienām. Tāpat diezgan labi un loģiski izklausās, nepamest darbu, ja tas ir labs, iegūt vēl kādu grādu. Ir tik labi sasniegt jaunas un jaunas virsotnes karjerā, izglītībā un privātajā dzīvē...
Bet ja gribas glābt pasauli, tas jādara. Un ja gribas ballēties, tas jādara. Un ja negribas sēdēt istabā, jāiet ārā. Un ja kļūst garlaicīgi, jāatrod kaut kas interesants. Un ja gribas dejot, nav jāgaida līdz skanēs pareizā mūzika.
Protams, neesmu atklājusi jaunu Ameriku, bet, ticiet, man tā ir jauna planēta ne kontinents, varbūt pat galaktika.
Nekad neesmu piespiedusi sevi darīt to, ko negribu, bet, lai arī man patīk staigāt pa ielu, es labprātāk atrastos mežā ;) Un lai arī nav slikti braukt ar riteni, es labprātāk peldētu ;) Lai arī man patīk sēdēt uz soliņa, tas nesniedz tādu gandarījumu, kā vārtīšanās zālītē ;)
Zinu varbūt dzīvoju mākoņos, bet ko man darīt, ja zemes pievilkšanas spēks uz mani neiedarbojas kā vajadzētu. Mammu, es laikam nespēju to mainīt...
Zinu, ka kritiens uz zemes var būt sāpīgs, bet es ticu, ka kritiena laikā ir iespējams iemācīties lidot un nekad tā arī nenokrist...
Zinu, ka izklausos dumji, banāli un bērnišķīgi. Bet kā gan citādāk varu izklausīties, ja pusdienu pārtraukumu pavadu uz biroja jumta, ēdot saldējumu?
Un ja kas, esmu atradusi attaisnojumu visam, ko daru – es ciešu no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes. Tie, kas mani pazīst, diez vai to apstrīdēs...
Ok.. Piedodiet par nedaudz nesakarīgo savārstījumu. Atklāsme par to, ka dara kā gribās nevis kā vajag man uznāca, kad čatoju ar Gintu. Patiesībā zināju to jau ātrāk, tikai nezināju kā pareizi to izteikt...
Un man tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti gribas darīt kā gribas, nevis kā vajag, ka laikam tā arī būs jādara....
Bučas! xo xo
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru