Divas trakas Jofriduras jeb 58 koki...

Lai viss uzreiz būtu skaidrs - Jofridur ir 54 gadus veca sieviete, vietējā uzraudze mūsu nometnēm austrumos. Sinonīms vārdam supersieviete. Laikam jau rakstīju, ka viņai pieder 7 motocikli, viņa mīl braukt ātri, viņa nejūt aukstumu, lietu un vēju, spēj strādāt jebkuros laika apstākļos, daudz un ātri, viņa bez piepūles pārvieto trīsvietīgu ādas dīvānu jebkurā nepieciešamajā vietā.

Kā mūs uz ekociematu nosūtīja

Mums bija superīgas apmācības no organizācijas, kas izpaudās kā neliels četru dienu ceļojums apkārt Īslandei, kura laikā piestājām austrumu fjordos, lai paspēlētos ar superjaukiem īslandiešu bērniem, kas mācīja mums īslandiešu valodu, nedaudz papļāpātu par grupas dinamiku un ko tad īsti mēs darīsim visu ziemu un apmeklētu vienu no alumīnija fabrikām... Žēl, ka superīgo Doritu (Vācija) un vienreizējo Martinu (Austrija. Skruļļainais puisis, ko Māra, Marta un Ieva redzēja skype) nācās uz nedēļu atstāt tur. Viņiem redz nometne jāvada... Biju jau iepraktizējusies kā pareizi izmantot Martina plecu gulēšanai 13 stundu ilgajā turpceļā :( Nekas cits neatlika, kā ierakstīt the Killers disku un noformēt to kā dāvanu šoferītim, lai visu ceļu varētu dziedāt un dejot :D:D:D:D

Kad bijām braucām atpakaļ, mums piezvanīja Džuzepe (viens traks itālis, kas strādā organizācijā. It kā jau normāls cilvēks, bet mīl manipulēt ar citiem vai kaut kā tā. Saprotu, ka daudzi te ir patiesi sliki un viņam reizēm nav citas iespējas kā spēlēt uz jūtām. Viņš laikam nesaprot, ka es neesmu tik slinka, turklāt lieliski redzu, ko, kā un kāpēc viņš dara :D:D:D) un teica, ka svētdien no rīta jābrauc uz ekociematu Solemar pastrādāt dažas dienas. Nedaudz saskumu... Kaut kā negribējās pēc 13 stundu brauciena nākamajā dienā kaut kur braukt strādāt, pat ja jāstāda koki. Antonoio (spānis, kas arī strādā organizācijā. Jauks un sirsnīgs, grib, lai visi būtu laimīgi, bet reizēm apsola par daudz) jautāja, kas par lietu... Nebiju vienīgā, kam galvā bija dīvainas domas, ka pēc apmācībām, pat ja tās ir kā ceļojums, mēs varētu vienu dienu atpūsties, izmazgāt savas drēbes, nedaudz pastaigāt pa pilsētu... Svētdiena kā nekā. Viņam doma par brīvu svētdienu likās pieņemama. Arī organizācijas direktors Toti teica - ok, ja esat nogurušas, atpūtieties...

Pēc desmit minūtēm Džuzepe piezvanīja un teica, ka tomēr jābrauc... Neko vairs nesapratām.

Ap pulksten 22.00 ieradāmies Reikjavikā un devāmies taisnā ceļā pie Džuzepes visu noskaidrot - vai mums ir obligāti jābrauc uz to ekociematu. Atbilde bija diezgan skaida: "Protams, ka nē. Viss, ko jūs šeit darāt ir brīvprātīgi. Ja jūs gribat deviņus mēnešus pavadīt Reikjavīkā, jūs varat nebraukt." Vai kaut kā tā...

Par brīvprātīgajiem

Gudrinieks atradies! Viņam savos 35 vai cik tur gados vajadzētu saprast, ka 22 gadus vecus cilvēkus tik viegli pie vietas nolikt nevar, īpaši, ja brīžos, kad viņš kaut ko neizdara vai nošauj greizi atrunājas, ka no organizācijas, kas balstās uz brīvprātīgajiem nevar gaidīt to pašu, ko no organizācijas, kas gūst peļņu.

Sanāk tāds kā paradokss - viņš ir brīvprātīgais un tas nozīmē, ka ne viss būs perfekti organizēts vai izdarīts līdz galam un arī es esmu brīvprātīgā un tas nozīmē, ka man ir jādara viss un jādara perfekti, ko liek, turklāt jādara ar prieku, pat ja ir svētdiena...

Biju diezgan dusmīga, bet tagad viss ir ok. Dažreiz esmu pārsteigta - vai es tiešām izskatos tik dumja, ka mani var aptīt ap pirkstu divās sekundēs. Varbūt vienkārši esmu atklājusi sevī jaunas spējas - saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tā kā viņi rīkojas. Un ne tikai ar Džuzepi, bet ar gandrīz visiem. Reizēm paliek nedaudz garlaicīgi. Liekas, ka cilvēki Latvijā prot izlikties un slēpt savas emocijas labāk nekā šeit.. Varbūt es vienkārši neskatījos tik cītīgi ;)

Lai nu kā uz ekociematu jābrauc bija. No brīža, kad atgriezāmies no apmācībām līdz izbraukšanai mums bija 13 stundas (22.00-11.00).

Atvadas

Pietiekams laiks ballītei! Tas bija Roi (mans mīļākais cilvēks šeit) pēdējais vakars šeit. Bija skumji... bet ballīte pirms atvadām bija laba, ja neskaita to, ka pagalam apjuku, kad viena meitene gribēja ar mani padejot... Patiešām - aizbēgu un paslēpos aiz Roi. Nebiju domājusi, ka varu tā reaģēt, kad apstulbstu. Roi tikai nosmēja - īslandieši vienkārši tevi mīl, jo ne jau pirmo reizi saņemu uzmanības apliecinājumus no šīs zemes iedzīvotājiem.

lai nu kā ar tiem īslandiešiem... Roi ir no Izraēlas un vairs neatrodas Īslandē. Un tas ir skumji. Zinu, ka arī viņš nebija priecīgs braukt prom, bet mēs jau sarunājām, ka satiksimies Telavivā un Rīgā, jo mums jāiet uz kino un jāpļāpā visu seansa laiku, jo šeit nez kāpēc visi tā kā sadusmojās, kad sarunājāmies filmu laikā. Mišela visu laiku teica - kušs, kušs un citi arī... Un vēl man jāaizbrauc savākt dažas savas lietas :D:D:D

Beidzot Jofriduras

Labi... Nedaudz aizrāvos ar ievadu. Stāsts taču ir par divām Jofridurām ekociematā... Svētdien devāmies uz Solemar (to ciematu). Nebiju īsti gulējusi un kultūršokēta devos uz vietu, kur nepavisam negribēju doties. Biju nobriedusi sūdzēties, čīkstēt un nestrādāt... Bet ieraudzīju tik daudz koku tur, ka paliku priecīga. Un svētdien mums nebija jāstrādā. Bijām divas strādnieces, domājām, ka mūs tur baros, bet še tev... Pateica, ka jāgatavo pašām un jāiet uz veikalu visu nopirkt, ko vajag. Protams, budžets krietni ierobežots. Tā nu svētdien ēdām makaronus ar gurķiem un pirmdien brokastīs cepumus ar ūdeni un jogurtu. Nekam citam naudas nepietika.

Pirmdien mums bija jārok koki - mazākie divus metrus gari. Tie auga purvā. Pagrūti bija. Izrādījās, ka darba dienās visi dabū superīgas pusdienas. Pēc tām laikam sākām strādāt diezgan ātri, jo vietējais uzraugs teica, lai strādājam lēnāk.

Pēc darba diezgan netīras gājām uz veikalu. Budžets, protams, ierobežots un pārdevēja jau mūs zina - nabaga brīvprātīgās (es un Kristina), kas izskatās, kā visu dienu pa dubļiem vārtījušās.

Nākamā dienā atkal rakām kokus - kopā izrakām 58 un sastādījām tos citā vietā. Gājām atkal uz veikalu. Bijām tik netīras, ka ekociemata boss pēc apjautāšanās, kā tad mums klājas sacīja kaut ko, kas izklausījās līdzīgi kā - ieejiet dušā! :D:D:D

Pārdevējai laikam kļuva mūs žēl, kad bijām tik netīras un nogurušas un rēķinājām savu budžetu... Bet viņa bija ļoti priecīga, kad izrādījās, ka mēs tik labi protam visu izrēķinās un izdomāt, ka mums palika pāri pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu cepumus un vēl dažas citas jaukas lietas:):):)

Un kad sastādījām visus tos kokus, biju tik priecīga. Beigās izrādījās, ka strādāšana ekociematā ir ļoti laba lieta. Man tik ļoti tur patika - visi tie koki un miers un klusums... Burvīgi.

Ciemata boss bija sajūsmā par mums jo divatā divu ar pusi dienu laikā izdarījām darbu, kas bija paredzēts pieciem cilvēkiem picām dienām... un tagad viņi domā, ka mēs esam divas trakas Jofriduras ;)

Rīt sākas mana žurnālistikas un fotogrāfijas nometne...

Bučas visiem!:) Ilgojos! :*:*:*:):):)

Rudens kā rudens...

Jā, arī šeit sācies rudens - tajos ne daudzajos kokos, kas šeit aug, lapas sāk krāsoties dzeltenos toņos un, ja paveicas, var atrast vietu, kur pabradāties pa nokritušām lapām. Kļavu šeit nav un liekas, ka sarkanās krāsas par maz... Kad paliek skumji, dodos pastaigāties pa ielām, kur aug pīlādži. Ja ne redzēt un ieelpot, tad vismaz izgaršot kaut ko Latvijas rudens varu. Mājās reti kad ēdu pīlādžogas, jo liekas, ka tās ir pārāk rūgtas vai skābas, šeit man tās garšo, jo atgādina par Latviju...

Tikai nedomājiet, ka esmu nomākta vai bēdīga... Rudens man vienmēr liek ieslīgt

melanholiskās, bet skaistās pārdomās par dabu, cilvēkiem, pasauli un sevi, un par Latviju.

Kad lapas sāk krāsoties rudens toņos, man tā vien gribas uzvilkt kaut ko tumši sarkanu vai iesiet matos sarkanbaltsarkanu lenti, iedegt svecītes un gaidīt 11 novembri, nedaudz norimt un atcerēties visu, ko esmu lasījusi vēstures grāmatās un redzējusi dokumentālajās filmās.

Pēc 11. novembra es ģērbšos baltās krāsās ar tumši sarkaniem akcentiem un gaidīšu 18. novembri... Laikam tie ir mani mīļākie svētki. Šo dienu es gaidu pat vairāk nekā savu dzimšanas dienu vai Ziemassvētkus.

Laikam tikai rudenī es varu apsēsties un lēni visu apdomāt... Tāds miers...

Ps. Tas, protams nenozīmē, ka es kļūstu lēna rudenī. Daru daudz lietu - pagājušā nedēlā biju uz EDB apmācībām, ļoti patika ;) Rīt braukšu ekskursijā pa Īslandi, tās būs vēl vienas apmāc

ības, šoreiz no manas organizācijas. Mana istaba ir gandrīz pabeigta - divas dienas likām

grīdu, nedaudz pietrūkst, tagad jāgaida materiāli. Man būs tik smuka istaba - domāju, ka līdz 15. 10. varēšu tajā ievākties:):):) Tagad nopietni apmeklēju īslandiešu valodas kursus

, bet neko nevaru iemācīties - varu pateikt kā mani sauc, paldies un vairāk neko :D:D:D

Viss ir labi. Bija kaut kādas sīkas problēmas, bet tagad viss ir ok, nesūdzos.

Bučas visiem! Pievienoju dažas bildes no apmācībām un Īslandes rudens. xo xo

Dzīve kā kino

Filmu festivāls Reikjavikā ir milzīgs notikums... Piecdesmit cilvēki sabāzti trīs nelielās mājelēs un dzīvoklis, ko cenšos saukt par mājām šeit kļuvis par hosteli brīvprātīgajiem. Nav iespējams atrast klusu stūrīti, ja nemeklē. Atmosfēra ir jauka un sajūta, ka esmu daļa no kaut kā liela un nozīmīga ir patiesi laba. Tas ir izaicinājums - sadalīt trīs tualetes un vannas istabas starp 50 cil;vēkiem un gatavot pusdienas un vakariņas, īpaši, ja katram brīvprātīgajam ir savs grafiks - vieni strādā 9.00-17.00, citi 12.00-19.00, bet vēl pāris 19.00-0.00.

Svētdien biju ekskursijā uz pussalu, ko dēvē Snafasness vai kaut kā tamlīdzīgi - staigāju pa ledāju un pat pagaršoju to, apskatīju krauju jūras malā, vecu vulkānu, vēl vienu melnu pludmali un vietu, ko Žils Verns aprakstījis, kā vārtus uz zemes centru. Tas bija fantastiski un ļoti auksti, jo biju gatavojusies, ka varēšu staigāt maiciņā...

Vakarā biju tik nogurusi un nosalusi, ka gribēju uztaisīt tēju un ieritināties savā guļammaisā un gulēt, bet... ieejot savā istabā uzdūros trīs svešiem cilvēkiem. Pareizi!... hostelis. Nebiju plānojusi, ka to ierīkos manā istabā un par to pat nepaziņos... Man tiešām nav iebildumu pret kompāniju, bet redzēt, ka meitenes fotografē manus auskarus, nebija patīkami. Ohads (viens puisis no Izraēlas) teica, ka tas ir kompliments - man esot ļoti skaisti auskari. Varbūt jātic, jo viņš to teica arī iepriekš un vairākkārt :):):) Un tomēr... Rīt runāšu ar organizācijas direktoru, lai tas vairāk nenotiktu. Vajadzētu strādāt, jo Marija (paliks šeit līdz Maijam) pateica Toti (organizācijas direktoram), ka apstākļi nav labi un viņš nopirka skapi un jaunu spilvenu arī man. Domāju, ka rīt tikšu pie jaunas segas... Domāju, ka viņš pateiks, ka neviens nedrīkst līst manā istabā bez manas atļaujas :D:D:D

Līdz tam man ir pagaidu risinājums - Roi (ar viņu kopā man bija iepriekšējā nometne) un Noa (ļoti jauka meitene no Izraēlas) un viņu tagadējā nometne paliek tajā dzīvoklī un manā istabā. Un tas nozīmē, ka cietiem tur nav vietas :D:D:D:D:D:D:D

Labās ziņas - Roi bija prom nedēļu un tagad ir atpakaļ. Esmu neizsakāmi priecīga, jo viņš laikam ir tas cilvēks, kas man šeit patīk vislabāk. Šovakar skatīsimies Bīstamās mājsaimnieces :D:D:D Diemžēl, viņš brauc prom 10. oktobrī ;( Bet viņš apsolīja man izcept kūku un šovakar pēc mājsaimniecēm iesim uz karaoke bāru kopā ar viņa un maniem brīvprātīgajiem :D:D

Un vēl - esmu sadraudzējusies ar Mariju. Meiteni no Krievijas, kas arī palīdz ar filmu festivāla. Viņa ir ļoti jauka.

Te ir tāda Natālija no Polijas - dumja un iedomīga. Labi, ka viņa drīz brauks prom ;)

Un meitenēm... Par puišiem. Man joprojām neviens nepatīk, bet viens izraēlietis (Viņa vārs ir Guy. Ļaunie vecāki. Tāpat kā nosaukt dēlu par puiku Latvijā ), kas dzimis un daļēji uzaudzis ASV tā kā pievērš man uzmanību - skatās, lai man viss būtu kārtībā, lai es būtu paēdusi, dažreiz mēģina jokot par to, ka esmu veģetāriete utt. Mēs runājām par to, kas puišuprāt ir skaista meitene un viņš teica, ka es u.t.t. Nespēju noticēt, ka viņam ir 30 un ka viņam ir maģistra grāds psiholoģijā, jo viņš nesaprot, ka aptīt meiteni ap pirkstu. Visādi mēģina, bet tie triki viņam kā puišelim... Nemāku to aprakstīt, kā tieši izpaužas viņa dumjie triki. Varbūt viņš domā, ka es esmu dumja, jo viņa izgājieni varētu likt viņu apbrīnot 16 gadus vecai meitenei, kura nav īpaši attapīga :D

Un vēl - viens spānis domā, ka es esmu savā ziņā traka. Un viņš ir nedaudz traks hipijs... :D

Bučas visiem!

Gaidu vēstules no mājām :*

Zari un bebru ēdiens :)

Mana nometne austrumos ir noslēgusies...

Tā bija fantastiska. Pat nezinu, ar ko lai sāk... Atbildīga par nometni bija kāda 54 gadus veca sieviete, kurai pieder motocikli un kura bez problēmām viena var pacelt trīsvietīgu dīvānu. Uz jautājumu, cik ātri viņa brauc, atbildes bija: "Atļautais ātrums ir 90, es braucu ar 90 un pluss." Cik sapratu, tad viņa mīl pārsniegt ātrumu, pat ļoti. Viņa bija ļoti jauka pret mums un iedeva pat brīvu pusi no pēdējās dienas. Citi nometņu līderi, kas ar viņu ir strādājuši, uzskata, ka viņa ir īsta ragana, kas kliedz uz visiem utt. Kādas laikam viņu samainīja pirms mūsu ierašanās - vienkārši superīga.

Par to, ko darījām - divas nedēļas tīrījām mežu no zariem, iekopām taku tūristiem, ravējām, tīrījām pļavu no zirgskābenēm...:D

Mums bija lieliska grupa - 2 vācietes, 2 krievietes, japānis un japāniete, spānis un spāniete.

Liekas, ka mēs visi iemīlējāmies mežā. Pārvietojām tik daudz zaru...Zari, zari, zari...un materiāls no, kā taisa takas ir bebru brokastu pārslas... Bebri mūsu mežā bija tik izsalkuši, ka mēs devām viņiem tonnām un tonnām brokastu pārslu:)

Un pēdējā naktī mēs sarīkojām ballīti - atvērām žalūzijas un dejojām kā skatlogā...:D:D:D:D Pēc tam gājām skatīties saullēktu. Neieslīgšu sīkumos - tas bija NEAPRAKSTĀMI!!!

Braucot uz Reikjaviku, Roi (otrs līderis) vadīja busu un brauca nedaudz par ātru... Dabūjām sodu...Bet uz pusi mazāku kā pienākas, ja pārsniedz ātrumu par kādiem 30-40 km. Roi pateica, ka mēs esam brīvprātīgie un divas nedēļas strādājām, lai padarītu Īslandi nedaudz skaistāku...:D:D:D:D Malacis!

Un vēl... Tiem, kas nezina, es stūrēju zvejas kuģi un palīdzēju to noparkot....

Bildes salikšu tuvākajās dienās - visticamāk draugiem.lv. Tagad plānoju pāris dienas gulēt Reikjavikā vai doties kaut kur ar stopiem :D:D:D:D

Bučas! Mīlu!

:*:*:*:*

Kā parasti, varu iesākt ar vārdiem: "Man iet labi..."

Man patīk mana jaunā istaba un skapis, šodien satiku latviešus, kas piedalās Ziemeļvalstu dziesmu svētkos, runāt Latviski bija tik dīvaini...Dzirdēju , ka Latvijā tikai 16 grādi. Vai tas var būt? Mums te laikam pat ir siltāks :D:D:D

Visu laiku kaut ko daru, ka nevaru atrast brīvu brīdi, lai Jums kaut ko uzrakstītu, bet ir ok. Man jādara tikai foršas lietas - svētdien braukšu uz Rietumu fjordiem sakopt kaut kādu ciemu vai pilsētu. Pateicu, ka nomiršu, ja man liks ravēt, tāpēc varēšu vākt atkritumus un krāsot mājas, kas, manuprāt, ir daudz, daudz patīkamāka nodarbe.

Izrunājos ar organizācijas šefu par manu projektu - būs darbs ar bērniem, palīdzēšu organizācijai labāk organizēt lietas, taisīšu žurnālus, sakopšu vidi un, ja gribēšu darīt kaut ko citu, varēsu to darīt. Septembrī sākšu mācīties Īslandiešu valodu. Esmu nedaudz ielaidusi savu franču valodu, jo nav īsti laika, bet es zinu, ka labošos :D:D:D:D

Nākamo nometni vadīšu kopā ar Roju no Izraēlas :) Vakar mums bija ļoti interesanta saruna par jūdaismu. Izrādās, ka Bībele Latvijā ir nepareiza. Vismaz tik tālu, cik es izlasīju :D Daudz ko jaunu uzzināju. Jūdaisms patiesībā ir ļoti loģiskla reliģija un tajā ir daudz labu lietu un, protams, daudz lietu, kas vairs nav ērtas mūsdienās.

Biju bālēties...Atkal...Vairākkārt :D:D:D:D

Redzēju pirmo patiešām izskatīgo pusi Īslandē. Viņš ir bārmenis un esmu gandrīz pārliecināta, ka viņš ir no Latvijas, jo tikai latvieši var būt tik smuki :D:D:D:D

Monika paliks Īslandē līdz septembra vidum, Hanna aizbrauca uz Čehiju :(

Centīšos vakarā uzrakstīt kaut ko vairāk, ja pietiks laika...

Dārta - vari man sūtīt vēstules uz to adresi, ko teicu mammai, tikai raksti manu vārdu ;)

Ginta - raksti man!!!!!!!

Man Jūs visu, visu, visu pietrūkst!

Bučas - miļļļons buču!!!!

:*:*:*

Pirms šķiršanās

Rīt jābrauc uz Reikjaviku. Pēdējās divas nometnes dienas pavadīsim tur. Ja sākumā nevarēju sagaidīt, kad atkal nokļūšu pilsētā, tad tagad gribu palikt šeit. Būtu jauki, ja visu laiku man apkārt būtu tie paši cilvēki, kas tagad...:) Būs žēl šķirties. Zinu, ka būs.

Vakar bijām ballēties - neatceros, kad pēdējo reizi tā izdejojos :):):)

Mums visiem nepietiek autobusā vietas, tāpēc diviem līderiem (man un Hannai) jāizvēlas alternatīvs pārvietošanās līdzeklis. Sākumā bija plānota lidmašīna, bet galu galā brauksim ar prāmi - esmu pārliecināta, ka tas būs fantastiski.

Un izrādās, ka itāļi nemaz nav tik mīksti, kā likās sākumā - viņi pat palīdzēja man un meitenēm nest smagās pārtikas kastes no mašīnas un māju :D:D:D:D Bet klačojas gan viņi kā īsti skuķi - pat vairāk :):):) Viņi pastāstīja, kādi pārīši ir izveidojušies nometnē :D:D:D

Esmu sadraudzējusies ar Lindu un Hannu (Čehija) un Moniku (Rumānija). Vakar Lindai un man bija jātaisa ievadraksts žurnālam. Nolēmām uzrakstīt pāris rindkopas atsevišķi un tad mēģināt tās savienot. Bet sanāca tā, ka uzrakstījām katra tikai divas rindkopas. Un tās saderēja perfekti - Lindas, mana, Lindas, mana. Vienkārši iekopējām tās vienā dokumentā, neko nemainot un visi, kas lasīja domāja, ka to ir rakstījis viens cilvēks :D:D:D:D

Monikai patīk Prāta vētra. Tā nu es pēc ilgiem laikiem klausos viņos :)

Aizvakar uzkāpu kalnā - biju pārāk slinka, lai ietu pa taku, tāpēc mēģināju pa taisno. 2 metri pietrūka līdz virsotnei, bet redzēju, ka uz to virsotni nav takas , nolēmu nelīst pavisam augšā, jo tad vairs netiktu lejā. Bija apmācies, tāpēc neriskēju. Par laimi lietus sākās, kad biju jau lejā :D:D:D Tā vairāk nedarīšu ;) Tas sanāca netīšām - sākumā vienkārši sekoju mellenēm un izskatījās, ka varu tikt augšā bez problēmām - nebija tik vienkārši, kā izskatījās :D:D:D:D

Jā - mellenes, mellenes... manas rokas un mute ir violeta gandrīz visu laiku.

Pēc pusstundas braukšu uz kaut kādu maģisku vietu, ceru, ka kaut ko sajutīšu.

Mums te ir viens puisis, kas sajūt cilvēku enerģijas. Viņš tur bija vakar - esot iespaidīgi.

Ja kas viņš teica, ka mana enerģija vibrē, turklāt ātri un tā ir vairāk sievišķa (uz emocijām un haosa radīšanu vērsta) :D:D:D:D

Un viena sieviete prot noraksturot cilvēku pēc rokraksta - ļoti ļoti, ļoti precīzi manā gadījumā.

Aizvakar nobijos no tā lielā auna, kas redzams attēlā.

Bučas!:*:*:*:*

Neaprakstāmā daba, dīvainie itāļi un citas labas lietas

Zinu, ka pēdējā laikā neesmu īsti sasniedzama, bet ar internetu mums te tā pagrūti.

Atradu bāru, kurā ir bezvadu internets - laikam biežāk būs te jāiegriežas :D:D:D

Līdz nākamās nedēļas beigām esmu apmetusies vietā, ko sauc Flateri [nezinu, kā raksta, jo īslandiešiem tā valoda nedaudz dīvaina, bet izrunā šādi] Tas ir mazs ciemats Rietumu fjordos.

Vieta pasakaini skaista. Apkārt ir kalni un ūdens. Cilvēku šeit nav pārāk daudz.

Katru dienu dodamies apskatīt kādu ciemu vai pilsētiņu netālu no mūsu dzīves vietas. Tiekamies ar vietējiem iedzīvotājiem uz ielas, kafejnīcās, baznīcās, peldbaseinos... patiesībā visās iespējamās vietās un cenšamies noskaidrot, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu tradīcijas, kur viņi dzīvo, mācās un kādu mūziku klausās. Nākamās nedēļas laikā mums jāizveido žurnāls par vietējo sabiedrību un dabu. Nosūtīšu jums linku vai pašu žurnālu. Varēsiet vairāk par Īslandi uzzināt. Cenšos darīt visu, lai sanāktu smuki un interesanti;)

Mums bija lieliska lekcija par fotografēšanu - nu es māku fotografēt tumsā un man ir sanākušas dažas smukas bildes :):):)

Nedēļas nogale solās būt interesanta - brauksim ekskursijā uz kaut kādām klintīm, kas bildēs izskatās neaprakstāmi skaistas un dosimies izbraucienā ar kajakiem.

Bildes kaut kur ielikšu, kad būšu Reikjavikā ar normālu netu;)

Par dzīves apstākļiem nesūdzos - istaba jādala tikai ar vienu meiteni, katru dienu varu iet uz peldbaseinu bez maksas [Īslandē katrā pilsētā un ciemā ir vismaz viens peldbaseins. Tie šeit ir tādas kā satikšanās vieta sabiedrībai. Ja gribi kādu satikt vai iepazīties - ej uz peldbaseinu :D], paši gatavojam sev maltītes un izrādās, ka visi,protams, izņemot mani, ir lieliski pavāri.

Īsti nejūtos, kā realitātē, jo daba šeit neaprakstāmi spēcīga un skaista. Skats pa manu logu ir tik lielisks, ka liekas izdomāts. Iespaidi ir ļoti spilgti un tie ir visu laiku. Liekas, ka vairs neatceros, kā tas ir, kad viss ir pierasts un iespaidīgas ainavas un notikumi mani sasniedz retāk nekā reizi piecās minūtēs. Nemāku to noformulēt pareizi, bet angliski es teiktu, ka visu laiku esmu impressed:):) [es neaizmirstu valodu, vienkārši latviski tāda vārda nav un ja teiktu, esmu iespaidota, skanētu tizli]

Visi ir tik jauki pret mani. Vienkārši lieliski :):):)

Šeit ir divi itāļi. Liekas, ka viens no viņiem mēģina man nedaudz sist kanti. Tas ir nedaudz smieklīgi, jo viņš slikti runā angliski un tikai saka - Ditāā un, protams sit kanti vēl kādām 5-6 meitenēm :D:D:D Es noteikti nevarētu teikt, ka vīrieši Itālijā ir baigie mačo vai kā [pat ja viens no viņiem, ne tas, kas saka Ditāā, ir diezgan izskatīgs]:D:D:D Spāņi - varbūt, bet itāļi... Nekad! Viņi liekas tik vāji un nemaz nav džentlmeņi. Biju pārsteigta - te viņiem par aukstu, te spilvens par cietu, te vēl kaut kas... Tādas cacas!!!

Un ja kas, šodien ēdu mellenes - pati salasīju kalnos :):):):) Ņamiiiiii, cik garšīgas bija :)

No seals, no seals :D:D:D

Labi, man jāiet vakariņās, nevar visu nakti bārā tēju dzert :D

Man ļoti pietrūkst visu, visu mīļo.

Cenšos atrast brīvu brīdi, lai kaut vai twiterī ierakstītu.

Kad būšu Reikjakvīkā, būs vairāk laika un kaut ko vairāk ierakstīšu :*

un mans nr ir +3547715832. Jāvar mani sazvanīt, ja nesanāk, var mēģināt + vietā nullītes likt :D:D:D

Bučas visiem, visiem :*:*:*:*:*

Neaprakstāmā daba, dīvainie itāļi un citas labas lietas

Zinu, ka pēdējā laikā neesmu īsti sasniedzama, bet ar internetu mums te tā pagrūti.

Atradu bāru, kurā ir bezvadu internets - laikam biežāk būs te jāiegriežas :D:D:D

Līdz nākamās nedēļas beigām esmu apmetusies vietā, ko sauc Flateri [nezinu, kā raksta, jo īslandiešiem tā valoda nedaudz dīvaina, bet izrunā šādi] Tas ir mazs ciemats Rietumu fjordos.

Vieta pasakaini skaista. Apkārt ir kalni un ūdens. Cilvēku šeit nav pārāk daudz.

Katru dienu dodamies apskatīt kādu ciemu vai pilsētiņu netālu no mūsu dzīves vietas. Tiekamies ar vietējiem iedzīvotājiem uz ielas, kafejnīcās, baznīcās, peldbaseinos... patiesībā visās iespējamās vietās un cenšamies noskaidrot, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu tradīcijas, kur viņi dzīvo, mācās un kādu mūziku klausās. Nākamās nedēļas laikā mums jāizveido žurnāls par vietējo sabiedrību un dabu. Nosūtīšu jums linku vai pašu žurnālu. Varēsiet vairāk par Īslandi uzzināt. Cenšos darīt visu, lai sanāktu smuki un interesanti;)

Mums bija lieliska lekcija par fotografēšanu - nu es māku fotografēt tumsā un man ir sanākušas dažas smukas bildes :):):)

Nedēļas nogale solās būt interesanta - brauksim ekskursijā uz kaut kādām klintīm, kas bildēs izskatās neaprakstāmi skaistas un dosimies izbraucienā ar kajakiem.

Bildes kaut kur ielikšu, kad būšu Reikjavikā ar normālu netu;)

Par dzīves apstākļiem nesūdzos - istaba jādala tikai ar vienu meiteni, katru dienu varu iet uz peldbaseinu bez maksas [Īslandē katrā pilsētā un ciemā ir vismaz viens peldbaseins. Tie šeit ir tādas kā satikšanās vieta sabiedrībai. Ja gribi kādu satikt vai iepazīties - ej uz peldbaseinu :D], paši gatavojam sev maltītes un izrādās, ka visi,protams, izņemot mani, ir lieliski pavāri.

Īsti nejūtos, kā realitātē, jo daba šeit neaprakstāmi spēcīga un skaista. Skats pa manu logu ir tik lielisks, ka liekas izdomāts. Iespaidi ir ļoti spilgti un tie ir visu laiku. Liekas, ka vairs neatceros, kā tas ir, kad viss ir pierasts un iespaidīgas ainavas un notikumi mani sasniedz retāk nekā reizi piecās minūtēs. Nemāku to noformulēt pareizi, bet angliski es teiktu, ka visu laiku esmu impressed:):) [es neaizmirstu valodu, vienkārši latviski tāda vārda nav un ja teiktu, esmu iespaidota, skanētu tizli]

Visi ir tik jauki pret mani. Vienkārši lieliski :):):)

Šeit ir divi itāļi. Liekas, ka viens no viņiem mēģina man nedaudz sist kanti. Tas ir nedaudz smieklīgi, jo viņš slikti runā angliski un tikai saka - Ditāā un, protams sit kanti vēl kādām 5-6 meitenēm :D:D:D Es noteikti nevarētu teikt, ka vīrieši Itālijā ir baigie mačo vai kā [pat ja viens no viņiem, ne tas, kas saka Ditāā, ir diezgan izskatīgs]:D:D:D Spāņi - varbūt, bet itāļi... Nekad! Viņi liekas tik vāji un nemaz nav džentlmeņi. Biju pārsteigta - te viņiem par aukstu, te spilvens par cietu, te vēl kaut kas... Tādas cacas!!!

Un ja kas, šodien ēdu mellenes - pati salasīju kalnos :):):):) Ņamiiiiii, cik garšīgas bija :)

No seals, no seals :D:D:D

Labi, man jāiet vakariņās, nevar visu nakti bārā tēju dzert :D

Man ļoti pietrūkst visu, visu mīļo.

Cenšos atrast brīvu brīdi, lai kaut vai twiterī ierakstītu.

Kad būšu Reikjakvīkā, būs vairāk laika un kaut ko vairāk ierakstīšu :*

un mans nr ir +3547715832. Jāvar mani sazvanīt, ja nesanāk, var mēģināt + vietā nullītes likt :D:D:D

Bučas visiem, visiem :*:*:*:*:*

...

Vakar biju aizgājusi pastaigāties pa Reikjaviku, vienkārši tāpat. Sākumā nedaudz apmaldījos, bet tad atradu jauku gājēju celiņu tieši gar jūras (nezinu, vai tā ir jūra, okeāns vai ezers) malu. Tur bija ļoti smuki - redzami kalni, jūra, akmeņi...

Un tad uzpūta vējš... Nevaru aprakstīt to sajūtu, ka mani pārņēma, jo tā bija tikai neliela vēsma, turklāt ne pārāk spēcīga, bet tas bija tik, tik, tik...

Nezinu, kas tik īpašs bija šajā vēsmā, tā smaržoja pēc jūras un likās, ka tajā ir neaprakstāmi daudz spēka. Nevis tāda, kas plivina matus un neļauj nostāvēt kājās, bet gan tāda, ko ieelpot un kas pilnībā pārņem ķermeni un prātu.

Liekas, ka pasaules valodās nav tādu vārdu, kas ļautu aprakstīt manas sajūtas.

Es laikam vienkārši sāku nedaudz iemīlēties šai zemē...

Speciāli tētim :):*

Gribu palielīties, ka franču valodā runājošie mani slavē par to, cik ātri mācos valodu. Esmu iemācījusies skaitīt līdz desmit, vēl apmēram 20 vārdus un veidot pavisam vienkāršus teikumus :D:D:D:D

Godīgi sakot, vakar man nebija īpaši daudz laika, lai mācītos, jo bijām staigāt pa pilsētu. Tas bija lieliski :):):) Sākumā aizgājām uz vietu, ko dēvē par Blusu tirgu. Tas ir tāds krāmu tirdziņš, kas notiek reizi nedēļā.

Kad vēlāk ar beļģi sēdēju skvēriņā un gaidījām pārējos, garām gāja vīrietis, kas runāja pa telefonu... LATVISKI. Es ļoti sapriecājos un gribēju parunāt ar viņu, bet viņš bija vairāk nekā nelaipns. Uzzinājis, ka man blakus stāv beļģis (Nicolas-izrunā Nikolā) nevis latvietis, viņš sāka lamāties un teica, ka visas latviešu meitenes esot vienādas - visas vieglas uzvedības un visām patīk tikai ārzemnieki. Es vienkārši neko nevarēju viņam pateikt pretī, jo biju šokā. Tagad domāju - nabadziņš, viņam noteikti ir bijusi slikta pieredze ar sievietēm. Bet, ja cilvēks ir tik negatīvs, neko labu jau nevar gaidīt...

Tomēr šis starpgadījums ir nieks, jo pēcpusdiena bija superīga.

Kanādietis Viljams uzzināja, ka pēcpusdienā kaut kur ir bezmaksas koncerts. Gājām meklēt. Nevaru visu tā izstāstīt, bet bija super - apzīmējām asfaltu ar krītiņiem, staigājām pa pilsētu atmuguriski (kādi 10 cilvēki), visi uz mums skatījās un brīnījās, tad dejojām pie mūzikas veikala, jo skanēja jauka dziesmu, atradām arī koncertu. Tas bija kaut kāds rokkoncerts, kurā spēlēja viena superīga īslandiešu grupa. Solists nedaudz gan izskatījās kā Džinnija no Harija Potera :D:D:D

Es tā izdejojos!!!Grupas dalībnieki bija ļoti priecīgi, ka mēs dejojām.

Pēc tam Viljams ar komandu mums uztaisīja garšīgas vakariņas.

Meitenes gāja ballēties, es negāju, jo jutos nedaudz nogurusi, laikam jāpierod pie laika atšķirības. Šodien jau būšu pieradusi, jo pirmo reizi nepamodos 5.00 no rīta.

Šodien būs darbīga diena, jo rīt sākas nometne un mums jāsastāda programma. Nometni vadīšu kopā ar divām čehietēm Hannu un Lindu.

Bučas viesiem, kas ir mājās :*:*:*:*:*

Ps. Bildē ir Viljams un Hanna :)

pirmie iespaidi

Atstāstījums

Sākšu no paša sākuma - lidojums bija ļoti labs, nebija ne gaisa bedru, ne man bija slikti, kad lidmašīna mainīja augstumu, Oslo bija jāgaida tikai divas stundas, turklāt iepazinos ar vienu meiteni, kas kavēja man laiku, tikai lidmašīnā uz Reikjavīku man blakus sēdēja viens zviedrs, kas mani pamodināja, jo gribēja zināt, vai esmu īslandiete, pēc tam, kad atkal iemigu, viņš mani pamodināja, lai noskaidrotu, kas ir Latvija un kur tā atrodas :D:D:D:D

Kad ierados Reikjavīkā, man bija neliels šoks - man bija jāaiziet uz kaut kādu māju, mani sagaidīja viens itālis, kas ilgi mēģināja noskaidrot, vai dzīvoklī, kur man būs jāpaliek ir kāda brīva vieta, kur nolikt man matraci, laikam izrādījās, ka nav un viņš mani aizveda uz istabu tajā mājā, kas bija pilna ar gultām un matračiem un teica, ka varu atpūsties un aizgāja. Tā nu es mēģināju iemigt, bet tas bija neiespējami, jo tā istaba TIK dīvaini oda un smaka nebija no tām maigākajām.

Sapratu, ka neviens nenāks klāt un nestāstīs, kur es dzīvošu, ko es darīšu, turklāt diez vai kāds man tāpat nāks klāt un rādīs, kur kas atrodas, tad nu es devos meklēt kādu laipnu seju. Satiku citus ilgtermiņa brīvprātīgos (tādi mēs te esam kādi 15) un viņi man daudz ko palīdzējā. Par laimi man nebija jāpaliek tajā dīvainajā mājā (patiesībā tagad man viņa neliekas tika dīvaina, jo nav jāiet uz smirdīgo istabu), mani atveda uz dzīvokli ilgtermiņa brīvprātīgajiem. Mēs te visi guļam uz matračiem un nav nevienas vietas, kur nolikt mantas, izņemot manu somu un grīdu, bet mums ir ļoti jauka viesistaba un virtuve. Tur vietas pietiek un ir ērti, turklāt vannas istaba ir milzīga.

Cik sapratu, tad septembrī situācija mainīsies, jo lielākā daļa brīvprātīgo brauks projām un mums katram būs sava istaba. Patiesībā pašlaik man nav iebildumu, ka esam tik saspiesti, jo tāpat nebūs daudz laika te jāpavada. Visu vasaru jāvada nometnes un tad jābraukā pa Īslandi.

Mana pirmā nometne būs Rietumu fjordos. Nezinu, kas tur ir, bet visi, kas tur ir bijuši, apgalvo, ka tā ir pati labākā vieta, tur esot nenormāli skaisti utt. Nometnes tēma ir žurnālistika un fotografēšana, mums būs jāveido žurnāls par citām nometnēm tur un par vietējo sabiedrību. Esmu sajūsmā un nevaru sagaidīt pirmdienu, kad turp došos :):):):):):):):):)

Un vēl... Te ir ļoti daudz cilvēku, kas runā franciski, plānoju sākt mācīties šo valodu

Pirmie iespaidi par cilvēkiem

Visi brīvprātīgie šeit ir jauki un draudzīgi. Viņi mani laikam jau ir sagatavojuši visām problēmām, kas varētu rasties organizāciju.

Visvairāk esmu sadraudzējusies ar francūzieti, spāni un vienu beļģi. Francūzietei ir 33, bet spānim 29, viņi man pirmajā dienā visu izrādīja, aizveda uz peldbaseinu, kas mums ir bez maksas. Abi ir vienkārši superīgi.

Ar beļģi laikam esmu vislabāk iepazinusies. Vakar sarunājām aiziet nopirkt saldējumu un uzkāpt baznīcas tornī. Tam vajadzēja aizņemt apmēram 30 minūtes, bet kaut kā sanāca, ka nedaudz aizstaigājāmies un bijām prom apmēram četras stundas. Tā nu esam sadraudzējušies. Tā kā viņš šeit būs līdz decembra beigām, tas ir lieliski, ka tik labi saprotamies un mani sajūsmina tas, ka viņam patīk pastaigāties un garšo saldumi.

Un vēl šeit ir viens Viljams no Kanādas. Vienkārši fantastisks cilvēks. Nekad neesmu satikusi tik vienkāršu un atklātu cilvēku. Viņš ļoti daudz runā (vismaz 7 reizes vairāk nekā es) un viņa klātbūtnē man īpaši negribas neko teikt, jo gribas klausīties. Viņš ar tādu degsmi un sirsnību visu stāsta, ka es klausos ar puspavērtu muti :):):):)

PS. One Seal (Iceland) recognized :D:D:D