...

Vakar biju aizgājusi pastaigāties pa Reikjaviku, vienkārši tāpat. Sākumā nedaudz apmaldījos, bet tad atradu jauku gājēju celiņu tieši gar jūras (nezinu, vai tā ir jūra, okeāns vai ezers) malu. Tur bija ļoti smuki - redzami kalni, jūra, akmeņi...

Un tad uzpūta vējš... Nevaru aprakstīt to sajūtu, ka mani pārņēma, jo tā bija tikai neliela vēsma, turklāt ne pārāk spēcīga, bet tas bija tik, tik, tik...

Nezinu, kas tik īpašs bija šajā vēsmā, tā smaržoja pēc jūras un likās, ka tajā ir neaprakstāmi daudz spēka. Nevis tāda, kas plivina matus un neļauj nostāvēt kājās, bet gan tāda, ko ieelpot un kas pilnībā pārņem ķermeni un prātu.

Liekas, ka pasaules valodās nav tādu vārdu, kas ļautu aprakstīt manas sajūtas.

Es laikam vienkārši sāku nedaudz iemīlēties šai zemē...