Nu jau kādu laiku esmu pavadījusi atpakaļ Latvijā, bet joprojām sevī jūtu daļu no Islandes. Laikam jau tas nekad nepāries – pārāk daudz esmu izdzīvojusi, pārdzīvojusi, apguvusi un izjutusi iepriekšējā gada laikā. Lai arī kā censtos, nedomāju, ka kādreiz spēšu izdarīt kopsavilkumu par visu, ko esmu guvusi, cik ļoti esmu mainījusies.
Es divpadsmit gadus mācījos skolā un gan pamatskolu, gan vidusskolu pabeidzu kā teicamniece, viena no labākajām savā gadā, arī četri gadi augstskolā nebija zemē nomesti – bez īpašas piepūles dabūju savu bakalaura grādu un inženiera kvalifikāciju. Jau kopš pamatskolas biju sapņojusi kļūt par žurnālisti – arī tas kaut kā bija noticis, jo paralēli studijām piestrādāju par ārštata reportieri vienā no Latvijas laikrakstiem. Vārdu sakot, 2010. gadā mana dzīve izskatījās perfekti, jo biju sasniegusi visu, uz ko biju tiekusies. Nešaubos, ka daudziem likās muļķīga mana ideja to visu atstāt. Bet es aizbraucu...
Tagad nešauboties varu sacīt – pareizi darīju! Gada laikā iemācījos vairāk nekā iepriekšējos 16, ko pavadīju skolas solā. Varbūt ne tika daudz tradicionālajā izpratnē par mācīšanos. Bet par to, ko gribu un kas man ir svarīgi – noteikti. Protams, iemācījos arī daudz kā tāda, par ko varu atskaitīties – par kultūrām, tautu vēsturēm, uzlaboju angļu valodas zināšanas, iemācījos gatavot utt. Tā es varētu turpināt līdz bezgalībai, jo iemācījos patiešām daudz, tomēr šīs zināšanas un prasmes noteikti nav svarīgākais man ieguvums.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā esmu kaut nedaudz apmierināta ar to, ko esmu sasniegusi. Iepriekš viss, ko darīju, bija vairāk tāda kā atskaite vai izrādīšanās par to, cik gudra esmu, cik talantīga esmu. Un pat sasniedzot kaut ko it kā nozīmīgu, nebiju līdz galam apmierināta, jo vienmēr zināju, ka varēju labāk vai pareizāk. Nu jā, un vienmēr atradās kāds, kas varētu vēl labāk par mani. Protams, komplimenti un atzinība no līdzcilvēkiem vienmēr liek justies labāk. Atklāti sakot, komplimenti ilgu laiku bija vienīgais, uz ko tiecos.
Vienmēr esmu tiekusies būt perfekta vai vismaz tāda, kādai, manuprāt, vajadzētu būt nevainojamai personai – veiksmīgai, laimīgai, pozitīvi noskaņotai, izglītotai utt. Gads, ko pavadīju Islandē, man bija tāds kā kārtīgs spēriens pa pēcpusi. Esot prom no visiem, kam vienmēr esmu centusies izpatikt, sāku domāt par to, kas man ir svarīgi un ko es gribu darīt. Varēju censties vai necensties radīt kaut kādu iespaidu, tam nebija nozīmes, jo nebija jau īsti kam izrādīties – cilvēkiem, ko satiku katram bija pilnīgi atšķirīgs viedoklis par to, kas ir labi un pareizi. Tā nu man nekas cits neatlika kā pārstāt censties būt nevainojamai apkārtējo acīs. Protams, tas nebija tik ātri un vienkārši kā te uzrakstīt dažas rindiņas un man vēl ļoti liels darbs priekšā, lai sasniegtu manu jauno mērķi, tomēr vismaz tagad zinu, uz ko tiekties.
Ja es būtu palikusi, tagad būtu gandrīz ieguvusi maģistra grādu, strādātu labā darbā un daudzi mani apskaustu, jo manā dzīvē viss būtu perfekti. Esmu laimīga, ka tā nenotika.
