Vēl tagad nespēju aptvert, ka viņa bija šeit un, ka tas viss bija pa īstam. Mēs patiešām satikāmies un patiešām nostopojām 1600 kilometrus, mēspatiešām runājām ar vēl vienu Latvieti un patiešām izpriecājāmies, patiešām nosālām un izpērāmies pa peldbaseinu, patiešām bijām nedaudz neprātīgas un neiedomājami veiksmīgas.
Viss sākās sestdienā, 26. februārī, kad pie manis ieradās Ginta. Sagaidīju viņu autoostā... Nosākuma neatpazinu un nespēju noticēt, ka pēc 7 mēnešiem viņu beidzot ieraudzīju. Sākām kliegt, lēkāt un apskauties. Cilvēki tā dīvaini noskatījās, kad apskāvāmies un izlēkājāmies pa peļķi. Bet ko tad mums citu darīt, ja tā peļķe atradās tieši starp mums? Sestdienu pavadījām tā vienkārši – parunājāmies un izballējāmies JJ Līdz pat nākamajai dienai nespēju noticēt, ka beidzot redzu kādu tik tuvu un pazīstamu. Pēc ballītes, dažām miega stundām un pankūkām devāmies apskatīt Reikjavīku. Neko daudz jau no tā neatceros, jo visu dienu pavadīju tādā kā atkalredzēšanās eiforijā.
Četras dienas pa Īslandi
Pirmā diena
Ceļojumu apkārt Īslandei bijām plānojušas sākt pirmdienas rītā. Plānojām veikt apmēram 400 kilometrus. Pēc pirmajiem piecdesmit nolēmām benzīntankā kafiju iedzert...Tā nu sanāca, ka dzērām kafiju ilgāk nekā sākumā gribējām. Ko mēs varējām darīt, ka kafija tik laba?
Devāmies tālāk un dabūjām krusu, lietu un vēju. Līdz tam nezināju, ka krusa var būt tik spēcīga, ka nav iespējams īsti nostāvēt. Tomēr sūdzēties nevaru, iemācījāmies dažus trikus kā sevi pasargāt no šīs dabas stihijas – ļoti labi palīdz lauka vidū novietotas zirgu barotavas, aiz tām var paslēpties no vēja un līdz ar to krusas graudi tik spēcīgi nesitīs.
Bet, ja gadās, ka krusa uznāk brīdī, kad nav pat staba aiz kā patverties, ir jāuzliek kapuce un jānotupjas. Tas palīdz pasargāt kājas.
Ko nu daudz par krusu... Iemācījāmies vēl pāris gudrību. Pati noderīgākā – ja pulkstenis rāda gandrīz septiņus vakarā un ir jāveic vēl gandrīz 200 kilometri, labāk doties uz ceļa un mēģināt noķert mašīnu nekā sēdēt kafejnīcā un pļāpāt visādus niekus...
Lieki piebilst, ka pirmajā dienā veicām tikai pusi no plānotās distances.
Tāpat diez vai kādu pārsteigšu, sakot, ka mēs nebijām īsti izplānojušas kur pārlaist nakti un lielākā daļa no mūsu ceļojuma plāna sastāvēja no vārdiem „tad jau redzēs, jā sanāks”.
Bija jādodas un hoteli un kurt gadījies kur ne satikām tur pārīti no Anglijas, ar ko kopā bijām veikušas pēdējos 50 kilometrus pa dienu. Laikam nodomāja, ka viņus izsekojām.
Otrā diena
Tomēr sagadīšanās veiksmīga – nākamajā dienā viņi devās uz to pašu pusi kur mēs un aizvizināja mūs apmēram 70 kilometrus tuvāk nospraustajam mērķim – ledāju lagūnai.
Ārā sniga un viss izskatījās kā pasakā – klusi un mierīgi, bez cilvēkiem, bez mašīnām. Nu bezgala jauki, ja neskaita to, ka bijām plānojušas pārvietoties ar autostopiem un automašīnu neesamība uz ceļa šo procesu vieglāku nepadara. Tā nu ceļmalā uzēdām cepumus un kā jau kārtīgām veiksminiecēm pieklājas sagaidījām mašīnu jau pēc piecām minūtēm. Pirmā mašīna, kas brauca arī apstājās. Tā nu tikām līdz ledāju lagūnai. Pa ceļam gan sākām prātot, ka mēs dodamies vēl apmēram 100 kilometrus prom no civilizācijas un var gadīties, ka jāpaliek nekurienes vidū pa nakti. Gintas zelta frāze bija: „Es nesaprotu, ko mēs te darām”. Tomēr mūsos laikam pietiekam latviešu stūrgalvības un spītības – pat šoferīša brīdinājums par vētru kas sāksies pēcpusdienā mūs neatturēja no savu nodomu īstenošanas un lūdzām mūs izlaist tālu no apdzīvotām vietām. Tiesa, neesam jau pārgalvīgas vai stulbas – nolēmām pēc lagūnas apskates doties uz 400 km attālo Reikjavīku nevis uz 200 ilometrus attālo pilsētu, kur plānojām iepriekš. Iespējamība, ka kāds dosies uz galvaspilsētu bija nedaudz lielāka.
Diezgan paredzami, apstādinājām pirmo mašīnu, kas apmēram pēc 10 minūtēm, ko pavadījām uz ceļa, parādījās pie apvāršņa. Laikam jau viņiem nebija citas iespējas kā apstāties – ārā sniga un mēs noteikti izskatījāmies nosalušas. Un Gintas prieka kliedziens, brīdī, kad uzzinājām, ka pāra galamērķis ir Reikjavīka, noteikti lika viņiem nospriest, ka uz ceļa esam pavadījušas vairākas stundas vai pat dienas.
Tā nu veiksmīgi sasniegušas Reikjavīku, iedomājāmies, ka pulksten septiņos vakarā varam mēģināt stopot uz apmēram 400 kilometrus attālo Akureiri. Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku un mašīnās, kas piedāvāja mūs aizvest pāris desmitus kilometrus ārpus pilsētas, nekāpām, bet devāmies mājās.
Pirms gulētiešanas devāmies pasēdēt kafejnīcā un nedaudz papļāpāt.
Trešā diena
Pēc pāris stundām miega jau atkal bijām uz ceļa. Devāmies apskatīt geizeri un zelta ūdenskritumu Gulfoss. Galamērķi sasniedzām bez problēmām, bet ar atpakaļ tikšanu tik viegli nevadās. Lai arī bijām kļuvušas gudrākas un laiku kafijas dzeršanai lieki netērējām kaut kā sanāca aizķerties suvenīru veikaliņos (Neko tā arī tur nenopirkām).
Arī uz ceļa sanāca stāvēt nedaudz ilgāk kā gribētos – vienā vietā pavadījām līdz pat 30 minūtēm. Tā nu tapa dažādi dziedājumi, dejojumi un fotografējumi.
Pēc nelielas nosalšanas un izsmiešanās, mūsu veiksme atgriezās un beidzot devāmies uz ziemeļu galvaspilsētu Akureiri. Puisis, ko nostopojām devās uz pilsētu, kas ļoti tuvu mūsu galamērķim. Tikai, kad jau bija kļuvis tumšs un piecu stundu garais brauciens komfortablajā mašīnā jau tuvojās noslēgumam, sākām prātot par to, ka sniegputenī nedaudz pēc pulksten desmitiem vakarā atlikušie 11 kilometri nebūs tik viegli pieveicami. Puisis gan mūs mierināja, ka šajā diennakts stundā mašīnu daudz un mums nebūs jāgaida ilgāk par 10 minūtēm. Tik patiesi izrādījās šie vārdi. Ginta vēl kāpa ārā no mašīnas, kad es jau apstādināju nākošo, kas mūs aizveda līdz galamērķim.
Devāmies pie vienīgā latvieša, ko pazīstu Īslandē. Krišjānis ir ļoti patīkams sarunu biedrs, aizpļāpājāmies līdz pulksten pieciem no rīta...
Ceturtā diena
Krišjāņa pavadījām apskatījām Akureiri un devāmies apēst saldējumu, kas pagatavots pēc slepenas īslandiešu receptes. Lai arī no rīta viss bija slapjš un vējš bija ieskrējies ne pa jokam, diena bija jauka un jau pēc dažām stundām saulīte spīdēja spoži jo spoži. Bankas apmeklējums izrādījās neticami veiksmīgs. Ginta gribēja tikai naudu samainīt, bet dabūjām mīkstās rotaļāties kā dāvanu. Vitrīnā bija izliktas jaukas mantiņas un mēs pavaicājām, kā tās var dabūt. Atbilde uz šo jautājumu bija apmēram šāda: „Kuru tieši jūs vēlaties?” Tik vienkārši.
Mājupceļš bija vienkāršs, bez īpašiem sarežģījumiem. Reikjavīkā ieradāmies ap vakariņu laiku. Devāmies uz peldbaseinu un pa ceļam redzējām ziemeļblāzmu...
Lieki piebilst, ka bijām veiksmīgas – slidkalniņš peldbaseinā pēc diezgan ilga pārtraukuma atkal bija atvērts.
P.s. Laiks paskrēja tik ātri... Un vēl vairāk kā iepriekš sapratu – lai arī cik jauki un skaisti šeit nebūtu, mana mīļākā vieta ir manas mājas manā Latvijā ar maniem mīļajiem.
