Kādu laiku neko neesmu šeit rakstījusi. Un ne jau slinkuma dēļ. Tehnoloģijas mēdz pievilt. Bet nu beidzot atkal varu klikšķināt taustiņus uz sava datora klaviatūras. Tik daudz kas sakrājies, tik daudz kas noticis. Nezinu, vai varu un vai maz vajag visu aprakstīt. Šajā laikā man ir bijušas četras nometnes un neskaitāmi kritumi un kāpumi, prieki un bēdas, smiekli un asaras, neizsakāmas ilgas pēc mājam un bezgalīga mīlestība pret vietu, kur esmu un darbu, ko daru.
Mācība par radīšanu
Sākums bija daudzsološs. (Jāatzīst, tagad aptveru, ka saņēmu daudz, daudz vairāk nekā solīts sākumā) Mana perfektā nometne ar trīs meitenēm no Krievijas. Likās, ka labāk nav iespējams – prieki, dziesmas, dejas, vienkārša kopā būšana, vakari bez elektrības un pasakaina draudzība...
Kā jau tas dzīvē notiek, pēc kāpumiem nāk kritumi. Visas trīs manas meitenes atstāja Īslandi un mani vienas nakts laikā. Martins un Dorita bija ārpus Reikjavīkas un likās, ka bez Ļenas, Taņas un Iras esmu palikusi pagalam viena. Lai nedaudz kompensētu savu zaudējumu nolēmu beidzot ievākties savā zaļajā un perfektajā istabā. Palīdzēja. Vismaz varēju izgulēties. Jā, un darīju to ar vērienu – 14 vai 16 stundas diennaktī ir mans jaunais rekords.
Lai atgūtu dzīvesprieku un enerģiju, paņēmu rokās otu un mācījos krāsot. Krāsot kāpnes, sienas, grīdu. Pirmo reizi savā dzīve jaucu krāsas, lai iegūtu jaunas, vēl neredzētas. Sanāca violeta, tāda nedaudz dūmakaina, jo zilā krāsa bija nedaudz zaļgana. Neslikti.
Pēc dažām dienām, ko pavadīju pagrabā notašķījusies ar krāsu un pļāpājot ar Lauri no Somijas un Daniel no Izraēlas, organizācijas direktors mani jau sauca par otas pavēlnieci. Un tā dzima ideja manam personīgajam projektam.
Nolēmu, ka gribu kaut ko radīt, tā pa īstam. Ar savām rokām, prātu un sidri. Cilvēkiem un sev. Nolēmu atjaunot vienu no organizācijas dzīvokļiem. Ienest tajā nedaudz harmonijas un siltuma. Nebiju gan droša par mieru, vai varu to dot, ja pati visu laiku trinos kā driģenes saēdusies. Nezināju, vai esmu uz to spējīga, bet kaut kā ticēju, ja ielikšu sevi visu pat vissīkākajā detaļā, būšu savā ziņā savienota ar to, ko daru un tā radīsies harmonija.
Varbūt izklausās, ka esmu nedaudz nojūgusies un saostījusies krāsu, bet, ticiet, man, tā nav. Es tikai nemāku aprakstīt un izteikt vārdos, to, kā es iemācījos gūt prieku no darba, ko daru un saskatīt atšķirību starp sienu, kas krāsota rūpīgi un ar emocijām un to ko mālējusi persona bez izpratnes par darbu un vēlēšanās to padarīt labi.
Likās, ka ienest siltumu būs vieglāk, bet tas prasīja laiku. Īslandiešu santehniķi ir apbrīnojami. Es tikai palūdzu uzstādīt pāris radiatorus. Katru dienu, aptuveni mēnesi. Tagad ir silti, pat ļoti. Un man liekas, ka tiem diviem vīriņiem nav tās siltākās jūtas pret mani. Bet varbūt viņi vienkārši ir ļoti nervozi. Jāpiebilst, ka santehniķi pavadīja 6-8 stundas, lai uzstādītu 3 jaunus radiatorus. Liekas, ka man vajadzēja vairāk, lai panāktu, ka viņi ienes siltumu dzīvoklī un apmēram 20 minūtes, palīdzot ienest radiatorus un instrumentus, un pāris stundas, ko pavadīju, vaktējot, lai viņi neaizmūk.
Mācība par prieku
Pēc tam, kad biju radījusi ideju savam projektam un ielikusi pamatus, lai to realizētu vēlāk, devos uz austrumiem ar nometni „Multi-kulti”, kuras laikā ir paredzēts sagatavot 20 minūtes garu programmu – priekšnesumu bērniem bērnudārzos. Ideja jauka un piemīlīga. Biju sajūsmā. Zināju, ka vadīšu šo nometni kopā ar Martinu. Ja neesmu to skaidrojusi iepriekš. Martins ir no Austrijas un starp mums pastāv ļoti nozīmīga vienošanās – es esmu viņa māsa un viņš mans brālis. Tā radās pēc ļoti jaukas pastaigas, kuras laikā dalījāmies ar personīgu informāciju par saviem pārdzīvojumiem, sapņiem, bailēm. Skeptiķiem varu pateikt, ka tāda vienošanās starp puisi un meiteni patiešām var eksistēt un būt veiksmīga.
Gribēju pabūt ārpus Reikjavīkas un izbaudīt Īslandi bez pilsētas trokšņa un cilvēkiem visapkārt. Un atkal dabūju vairāk. Un ne tāpēc, ka manas prasības nebija augstas, bet gan tāpēc, ka esmu sākusi ņemt no dzīves tik daudz, cik varu paņemt un reizēm pat nedaudz vairāk. Un esmu iemācījusies dalīties, lai arī bērnība ar trim labākajām māsām pasaulē to man ir mācījusi gana. Varbūt maza būdama nebiju tik laba skolniece, kā esmu tagad.
Bet ko nu par to... Par priekiem gribēju pastāstīt. Protams, visi cilvēki ir spītīgi kā āži, ieskaitot mani un visus parējos, kas ar mani dzīvojās pa austrumiem. Nolēmām nesekot nometnes programmai un netaisīt izrādi, bet spēlēties ar bērniem un ne tikai bērnudārzos. Sagatavojām dažas spēlītes pavisam mazajiem un vienu rotaļu dienu nedaudz lielākiem bērniem. Tas bija fantastiski.
Jā, bērni saprot, ko nozīmē priecāties. Priecāties par ziemu, par atkusni, par cilvēkiem, par visu. Priecāties un neteikt „Nē” visam, kas neparasts. Bērni zina kā spēlēt futbolu un kā šļakstīt ūdeni baseinā un neļaunoties, ja kāds iešļāc ūdens šalti tieši sejā, bet pasmieties un darīt tieši to pašu. Bērni zina, kā sakauties un kā salīgt mieru, kā izbaudīt pasauli, neļaujot dažādiem sīkumiem sabojāt dienu.
Pavisam mazie ķipari prot novērtēt skaņas, kas rodas, ja skārdeni piepilda ar makaroniem un nedaudz pakrata. Un ja tai uzlīmē baltu papīra lapiņu un uzzīmē mājiņu, bērni būs patiesi priecīgi par jauniegūto mūzikas instrumentu.
Kaut kā nemanot arī mēs, nosacīti pieaugušie, kļuvām par bērniem un sākām spēlēties. Un ne jau truli, kā pieaugušie mēdz darīt viens ar otru un ar emocijām, bet pa īstam, gudri kā bērnībā, ar jokiem, prieku un labiem nodomiem. Slepeni liekot mazas dāvaniņas uz spilveniem, paņemot plastikāta maisu un nošļūcot lejā pa kalnu, izveidojot spēli, kurā, sekojot norādēm, iespējams atrast ko tik vērtīgu kā gliemežvāku vai ceļmalā atrastu golfa bumbiņu, vienkārši apsēžoties aplī un uzspēlējot kārtis.
Reizēm ir tik labi atcerēties, kā spēlēties un izbaudīt pasauli tik tīri un nevainīgi kā tikai bērni to prot.
Mācība par nogurumu
Atgriezos Reikjavīkā un sapriecājos, ka arī nākamo nometni vadīšu kopā ar Martinu. „Māksla un renovācija” bija tās nosaukums. Biju entuziasma pilna un bez bēdu, ka starp nometnēm nav brīvu dienu. Kā jau decembra vidū tas mēdz notikt gaismas bija maz, Reikjavīkā gandrīz katru dienu lija. Sapratu, ka ir pagrūti no rīta piecelties un sajutos nedaudz nogurusi. Tad viens no organizācijas šefiem izdomāja Martinu aizsūtīt uz citu nometni. Saskumu...
Tas ir vispārzināms fakts, ka skumjas un nogurums nav īpaši laba kombinācija. Saguru vēl vairāk. It kā nometne bija laba un cilvēki bija apmierināti, bet es sajutos pagalam slikti, jo zinu, ka varēju labāk, varēju īpašāk un personiskāk. Bet biju pārāk nogurusi, lai izbaudītu laiku, ar divām meitenēm no Slovēnijas, Džeinu no Velsas, Henni no Somijas un otru nometnes vadītāju Kakou no Francijas. Tikai tagad aptveru, cik nogurusi biju un cik daudz palaidu garām, jo vienkārši nedaudz pietrūka spēka. Patiešām... Pirms tam neaptvēru, ka varu būt tik nogurusi.
Mācība par skumjām
Divas dienas brīvas un sākās nākamā nometne. Ar šo grupu man bija jāpavada Ziemassvētki. Jāatzīst esmu veiksminiece. Žurnālistikas nometnē dabūju savu sapņu komandu – Johannes no Vācijas, Thibout no Beļģijas, Ro no Korejas, Cao no Japānas un Amaia no Spānijas. Komandā seši cilvēki no sešām dažādām valstīm, trīs puiši un trīs meitenes. Un ne jau tikai dažādās kultūras un balanss starp puišiem un meitenēm padarīja šo nometni par manu sapņu komandu. Enerģija un emocijas, kas starot staroja no cilvēkiem šajā grupā bija neaprakstāmas.
Jāsaka paldies visiem debesu un zemes spēkiem, visiem apstākļiem un cilvēkiem, kas noveda šo grupu pie manis. Bez viņiem es vienkārši sabruktu no noguruma, ilgām pēc mājām un skumjām pirms Ziemassvētkiem. Jā, un jāsaka paldies Sabrinai no Francijas. Viņa bija vienīgā, ka īsti saprata, kā jūtos, jo pati bija ļoti līdzīgā situācijā. Kaut kā kopā izturējām.
Saku, ko zinu, nav īpaši viegli un priecīgi būt tālu no mājām ap Ziemassvētkiem, īpaši, ja tas notiek pirmo reizi un viss ir tik tumšs...
Saskumu arī dienā, kad mana sapņu komanda mani atstāja un nometne beidzās. Diena bija pelēka un dūmakaina. Likās, ka visa Reikjavīka skumst kopā ar mani. Guvu acīmredzamu un ļoti vērtīgu mācību – ir dienas, kad jāskumst un visi iemesli, kā dēļ jūtos nomākta ir tā vērti, lai ļautu skumjām vaļu. Vai tad es zinātu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt, ja neatļautos nedaudz pabēdāties par to, ja kādreiz esmu šķirta no viņiem? Tā nu es esmu iemācījusies ļauties skumjām... bet, protams, tikai pa reizei.
Mācība par mācību
Jā, tik daudz ko esmu aptvērusi un sapratusi. Arī šī gada pirmajās nedēļās pārdzīvojumu netrūka – ļāvos emocijām un „nedaudz” pāršāvu pār strīpu vienā no organizācijas sapulcēm, gribēju braukt mājās, lēkāju no laimes, kad manā puķu podā uzziedēja tulpes, sakliedzu uz okeānu un pafilmējos masu skatā kaut kādā īslandiešu filmiņā, pieteicu kluso karu vienam no organizācijas šefiem un dabūju oficiālu atļauju no organizācijas direktora ar šo personu nerunāt, ja manī nav tādas vēlēšanās un jau sapratu, ka man nafig nav vajadzības par viņu satraukties, satiku latvieti, iemācījos, kā vāciski pateikt „kapsēta”, jā un izpildīju testiņu par to, kā strādāju komandā. Izrādās, es ātri zaudēju koncentrēšanos un interesi par lietām, kas nav pietiekami sarežģītas. Kaut kā nebiju pārsteigta, kad to uzzināju...
Jā, iemācījos, ka pat tad, kad jūtos slikti un liekas, ka nekas neturas galvā, varu gūt vērtīgu mācību.
Un lai arī reizēm ir grūti un skumji, zinu, ka dodos pareizajā virzienā. Un tikai tagad saprotu, cik dumja esmu bijusi un joprojām esmu. Un tikai tagad pa īstam saprotu, cik bezgalīgi daudz man vēl jāmācās.
Neaprakstāma sajūta mani pārņēma, kad stopoju no Reikjavīkas uz Akureiri... Sāka jau satumst, jo kaut kā sanāca, ka atstāju Īslandes galvaspilsētu vēlāk nekā vajadzētu, biju nekurienes vidū ar mugursomu, bez ēdiena un ūdens. Viss bija kluss, mašīnas kaut kā nebrauca, bet sapratu, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā...
Bučas viesiem mājās! Ja jūs zinātu, cik ļoti jūs mīlu!
Ps. Sasodīts! Ronis, pagalam neparasts ronis no Rietumu puses, piestāja šeit pa ceļam uz Austrumiem...
