Nolēmu mazliet pastāstīt, kā man izgāja, kad devos uz Īslandes ziemeļiem. Astoņas dienas ārpus Reikjavīkas, it kā jau nekas neparasts, bet pirmo reizi šeit tā pavisam uz savu roku, ar stopiem, bez ceļabiedriem...
27.01.2011.
Plāns doties uz Akurejri. Tā kā zinu, ka krēsla iestājas ap pulksten 16tiem un man jāveic gandrīz 300 kilometrus gara distance, plānoju atstāt Reikjavīku ap 11tiem vai vēlākais ap 13tiem. Kaut kā negribētos būt vienai ceļa vidū, tumsā. Tā kā man jāsagatavo viss nepieciešamais, jāizmazgā un jāizžāvē veļa (par laimi mums ir veļas žāvētājs), jāsakravā soma, jāsameklē krāsa un darbarīki brīvprātīgajiem, kas veic renovācijas darbus 2. stāva dzīvoklī un jāizskaidro, ko un kā esmu iecerējusi u.t.t., sanāca, ka aizķēros līdz pusdienas laikam. Jā, vēl jāatvadās no kāda paziņas, kas plānoja atstāt Īslandi dienu pēc mana ceļojuma sākuma. Tā nu nosēdēju kafejnīcā līdz pulksten vieniem.
Nekas, laika gana un esmu pārliecināta , ka 300 kilometri ir apmēram trīs stundas mašīnā...Pa ceļam izdomāju paņemt savu Lūkasu no slimnīcas (datoru no garantijas remonta). Bet tur man saka, ka vēl šādas tādas lietiņas nav pabeigtas, bet es iespītējos un saku, ka gribu savu datoru tagad. Un dabūju arī ;)
Pulksten 14tos biju autobusā, kas nogādās mani līdz vietai, kur varu sākt stopot. Tā kā diena ir skaista, skatos pa logu un priecājos. Un kur gadījies kur ne, nokavēju savu pieturu un aizbraucu līdz galapunktam.
Parunājos ar autobusa vadītāju, viņš tāds laipns un saka, ka pēc dažām minūtēm dosies atpakaļ pa to pašu maršrutu un pateiks, kur man jāizkāpj. Burvīgi.
Tā nu ap pulksten 15tiem beidzot biju uz ceļa, kas ved uz Akurejri. Par to pārliecinājos, jo redzēju ceļa zīmi. Tiesa nedaudz pārsteidzošu, jo saskaņā ar uz tās esošo informāciju, mans galamērķis ir par 100 kilometriem tālāk nekā biju domājusi.
Ko tur daudz prātot, izgāju uz ceļa un vēl pat nepacēlu īkšķi, kad apstājās mašīna. Tiesa Valdemārs (autovadītājs) nebrauca uz to pašu pilsētu, kur es. Tomēr 100 kilometri ir vairāk nekā nekas... Tā nu ap 16tiem biju 100 kilometrus no Reikjavīkas un apmēram 300 no Akurejri. Īslandes ceļi ir diezgan patukši, bet biju veiksminiece, desmit minūšu laikā apstājās otra mašīna. Jā, arī 10 kilometri ir nedaudz vairāk nekā nekas.
Tā nu nonācu vietā, kur nav pilnīgi nekā. Tikai ceļš... Sāka satumst. Mašīnas nekursēja bieži. Turklāt likās, ka to plānos nav apstāties. Kaut kā nejutos slikti, lai arī zināju, ka līdz tuvākajai apdzīvotai vietai ir vairāki desmiti kilometri un man mugursomā nav pat ūdens pudeles. Varētu jau dramatizēt, aprakstot, kādas domas mani pārņēma un kādus plānus es kalu, kā pārlaist nakti Īslandes ziemā, kad pūš salti vēji un no debesīm var tikpat labi krist sniegs kā lietus. Bet patiesībā kaut kā neaizdomājos, kas notiktu, ja mašīnas neapstātos. Vienkārši šādu iespēju nepieļāvu.
Ap pulksten 17tiem bija jau pilnīga tumsa. Viena mašīna apstājās... un aizveda mani uz Aurejri. Re cik jauki! Ap 20tiem satiku Klaudiju un Maiki. Viņas arī biju plānojusi apciemot. Jā, veiksmīgi nokļuvu galapunktā.
28.01.2011.
Nolēmu apskatīt Ziemeļu galvaspilsētu Akurejri. Neliela pastaiga, maza apmaldīšanās un jau esmu vecpilsētā. Nolēmu pasēdēt grāmatnīcā-kafejnīcā. Tā nu sēdēju un dzēru savu rīta tēju, kad saņēmu telefona zvanu. Saruna skaidrā Latviešu valodā, patīkami. Viens no brīvprātīgajiem, ar ko strādāju kopā, izmantojot Coach surfing ,sastapa latviešu pusi Krišjāni un iedeva viņam manu tālruņa numuru.
Tā nu divi latvieši satikās Īslandes ziemeļos un nedaudz parunājās par to, cik nozīmīgi ir koki un cik ļoti mūsu nācijas pārstāvjiem patīk kāpt kalnos un tad tautiskā garā apskatījām ziemeļnieku kapsētu un, kā jau kārtīgiem latviešiem pieklājas, nedaudz to pakritizējām, jo kas gan tā par kapsētu, kur kapu kopiņas pavisam vienkāršas un izkārtotas rindās, turklāt bez īstiem apstādījumiem. Jā, šejieniešiem būtu ko mācīties no mums par to, kā kapus iekopt un uzturēt.
Vakarpusē, ap krēslas laiku, sāku ķert mašīnas, lai nokļūtu apmēram 60 kilometrus attālajā Laugar, kur Viktorija no Lietuvas uz laiku apmetusies. Pabiju piecās mašīnās. Pēdējo apstādināju ap pulksten sešiem. Autovadītājs bija izbrīnīts – ko es viena tumsā, nekurienes vidū daru. Biju atklāta – dodos apciemot draugu. Un vai ir manos spēkos mainīt, ka šajā gadalaikā tik ātri satumst un Īslandē gandrīz katru pleķīti starp nedaudzajām pilsētām un ciematiem var nodēvēt par nekurienes vidu?
Kā jau noprotat, Laugar sasniedzu veiksmīgi.
29.01.2011.
Sestdien devāmies apciemot Mivatan. Gribējām nedaudz pastaigāt brīvā dabā un tad doties uz tādu kā dabīgo SPA centru, paplunčāties siltā, gaiši zilā ūdenī, kas pilns ar visādiem labiem minerāliem.. Ar pastaigu nevedās, jo vēja ātrums nebija īsti piemērots. Precīzi nepateikšu, kāds bija tā spēks, bet ja mēra Ditās un Viktorijās, tad ne viena, ne otra īsti uz kājām neturējās.
Laikam nevienu nepārsteigšu, sakot, ka bijām ļoti veiksmīgas - pastaigas vietā dabūjām redzēt motokrosu uz aizsaluša ezera. Iespaidīgi – neskarta daba un vairāki desmiti moču riņķo pa ledu.
No motokrosa kāds īslandiešu fermeris mūs aizveda tieši līdz dabīgā SPA centra durvīm. Par godu rekonstrukcijas pabeigšanai, ieeja bez maksas. Satikām Viktorijas kaimiņieni, kas tur strādā. Laimīgas sagadīšanās pēc, viņas maiņa beidzās ap to laiku, kad bijām plānojušas doties mājās. Lieki piebilst, ka nu varējām relaksēties saunās un gaiši zilajā ūdenī bez liekiem uztraukumiem, kā pēc tam nokļūsim mājās. It kā ar to nebūtu gana, kad bijām atpūtušās un izpriecājušās, centrs visus viesus cienāja ar našķiem un dzērieniem. Vienkārši burvīga diena.
30.01.2011.
Lieliska diena – gulēju līdz pusdienas laikam un izbaudīju lauku nostūra klusumu. Nezinu, kā to aprakstīt, bet jā... pēc sešiem Īslandē pavadītiem mēnešiem, pirmo reizi biju mežā, kur koki ir lielāki par mani un tie ir dažādi. Bērzi... Tur bija bērzi...
31.01.2011.
Jādodas uz Laugar rietumos. Precīzi nepateikšu cik liela distance jāveic šai dienā. Domāju, ka kādi 300-400 kilometri. Sāku laicīgi – ap desmitiem no rīta, bet nedaudz aizkavējos Akurejri. Satiku Krišjāni un Džonu (puisi, kas grasījās atstāt Īslandi piektdienā 28.01.). Tā kā Džonam uz Reikjavīku vajadzēja, daļu ceļa varējām mērot kopā. Pēc vieniem bijām uz ceļa un atstājām Akurejri. Ap 16tiem mūsu ceļi šķīrās. Man vajadzēja doties pa diezgan nomaļu ceļu. Pirmā mašīna pabrauca garām pēc apmēram piecām minūtēm. Neapstājās, nebija nevienas brīvas vietas. Nākamo mašīnu ieraudzīju apmēram pēc 45 minūtēm. Apstājās un aizveda līdz galamērķim. Taisnība tiem, kas stopojot uz nomaļiem ceļiem saka, ka viņiem nevajag neskaitāmas mašīnas. Pietiek ar divām...
Aizmirsu pastāstīt, kāpēc vispār uz turieni braucu. Kā jau daudzas vietas Īslandē, Laugar ir dažas mājeles nekurienes vidū, kam dots ciema nosaukums. Kādreiz tur bija skola, bet tagad tās telpās katru nedēļu notiek nometne 14-15 gadus veciem bērniem. Viens no tās organizatoriem Jorgens man piedāvāja kādu reizi aizbraukt paskatīties, kas īsti tur notiek. Tā nu es aizbraucu.
Pirmajā vakarā iemācījos taisīt stiklenes un gāju gulēt.
1.02.2011.
Rīts sākās ar divām grupām sporta zālē un muzeja apmeklējumu. Pati aktivitātēs nepiedalījos, tikai vēroju, ko dara bērni. Īsti nezināju, vai rīkojos pareizi nolemjot apmeklēt publiskās runas nodarbības. Kā nekā īslandiski praktiski neko nesaprotu. Redzētais mani pārsteidza – nesaprotot, ko bērni saka, pievērsu uzmanību tam, kā viņi runā. Jāsaka atklāti, daži no viņiem mani pārliecināja, lai arī man nav ne jausmas par ko.
Pēc tam gājām pastaigāties un uzspēlējām dažas spēlītes pirms gulētiešanas.
2.02.2011.
Dienas notikumi kaut kā neturas prātā, jo vakars bija pārāk iespaidīgs. Jorgenam un īslandiešu pieaugušajiem liekas diezgan uzjautrinoši stāstīt bērniem safabricētus spoku stāstiņus. Tādus iespaidīgus, tādus, ka bērni tic un no bailēk kliedz un raud... Un pēc spocīgās pastaigas, kad visi atgriezušies mājīgajās iekštelpās un raudošās meitenes jau ir nedaudz nomierinājušās, kāds no pieaugušajiem sadomā uzlikt diezgan biedējošu masku un pēkšni iesoļot istabā. Efekts skolotājiem likās pagalam smieklīgs - vēl daži pusaudži sāka raudāt. Tāds nu tas īslandiešu humors... Pusgada laikā vēl neesmu iemācījusies to saprast... Jebkurā gadījumā piedzīvojums visai iespaidīgs.
03.02.2011.
Ceļojuma pēdējā diena bija pavisam vienkārša - apciemoju aitu un govju fermu, vecu vikingu māju un skolas darbinieki teica, ka stopot sniegavētras laikā nav labi, tāpēc noorganizēja man komfortablu transportu un Hverfisgatas 59. namu...
:)
27.01.2011.
Plāns doties uz Akurejri. Tā kā zinu, ka krēsla iestājas ap pulksten 16tiem un man jāveic gandrīz 300 kilometrus gara distance, plānoju atstāt Reikjavīku ap 11tiem vai vēlākais ap 13tiem. Kaut kā negribētos būt vienai ceļa vidū, tumsā. Tā kā man jāsagatavo viss nepieciešamais, jāizmazgā un jāizžāvē veļa (par laimi mums ir veļas žāvētājs), jāsakravā soma, jāsameklē krāsa un darbarīki brīvprātīgajiem, kas veic renovācijas darbus 2. stāva dzīvoklī un jāizskaidro, ko un kā esmu iecerējusi u.t.t., sanāca, ka aizķēros līdz pusdienas laikam. Jā, vēl jāatvadās no kāda paziņas, kas plānoja atstāt Īslandi dienu pēc mana ceļojuma sākuma. Tā nu nosēdēju kafejnīcā līdz pulksten vieniem.
Nekas, laika gana un esmu pārliecināta , ka 300 kilometri ir apmēram trīs stundas mašīnā...Pa ceļam izdomāju paņemt savu Lūkasu no slimnīcas (datoru no garantijas remonta). Bet tur man saka, ka vēl šādas tādas lietiņas nav pabeigtas, bet es iespītējos un saku, ka gribu savu datoru tagad. Un dabūju arī ;)
Pulksten 14tos biju autobusā, kas nogādās mani līdz vietai, kur varu sākt stopot. Tā kā diena ir skaista, skatos pa logu un priecājos. Un kur gadījies kur ne, nokavēju savu pieturu un aizbraucu līdz galapunktam.
Parunājos ar autobusa vadītāju, viņš tāds laipns un saka, ka pēc dažām minūtēm dosies atpakaļ pa to pašu maršrutu un pateiks, kur man jāizkāpj. Burvīgi.
Tā nu ap pulksten 15tiem beidzot biju uz ceļa, kas ved uz Akurejri. Par to pārliecinājos, jo redzēju ceļa zīmi. Tiesa nedaudz pārsteidzošu, jo saskaņā ar uz tās esošo informāciju, mans galamērķis ir par 100 kilometriem tālāk nekā biju domājusi.
Ko tur daudz prātot, izgāju uz ceļa un vēl pat nepacēlu īkšķi, kad apstājās mašīna. Tiesa Valdemārs (autovadītājs) nebrauca uz to pašu pilsētu, kur es. Tomēr 100 kilometri ir vairāk nekā nekas... Tā nu ap 16tiem biju 100 kilometrus no Reikjavīkas un apmēram 300 no Akurejri. Īslandes ceļi ir diezgan patukši, bet biju veiksminiece, desmit minūšu laikā apstājās otra mašīna. Jā, arī 10 kilometri ir nedaudz vairāk nekā nekas.
Tā nu nonācu vietā, kur nav pilnīgi nekā. Tikai ceļš... Sāka satumst. Mašīnas nekursēja bieži. Turklāt likās, ka to plānos nav apstāties. Kaut kā nejutos slikti, lai arī zināju, ka līdz tuvākajai apdzīvotai vietai ir vairāki desmiti kilometri un man mugursomā nav pat ūdens pudeles. Varētu jau dramatizēt, aprakstot, kādas domas mani pārņēma un kādus plānus es kalu, kā pārlaist nakti Īslandes ziemā, kad pūš salti vēji un no debesīm var tikpat labi krist sniegs kā lietus. Bet patiesībā kaut kā neaizdomājos, kas notiktu, ja mašīnas neapstātos. Vienkārši šādu iespēju nepieļāvu.
Ap pulksten 17tiem bija jau pilnīga tumsa. Viena mašīna apstājās... un aizveda mani uz Aurejri. Re cik jauki! Ap 20tiem satiku Klaudiju un Maiki. Viņas arī biju plānojusi apciemot. Jā, veiksmīgi nokļuvu galapunktā.
28.01.2011.
Nolēmu apskatīt Ziemeļu galvaspilsētu Akurejri. Neliela pastaiga, maza apmaldīšanās un jau esmu vecpilsētā. Nolēmu pasēdēt grāmatnīcā-kafejnīcā. Tā nu sēdēju un dzēru savu rīta tēju, kad saņēmu telefona zvanu. Saruna skaidrā Latviešu valodā, patīkami. Viens no brīvprātīgajiem, ar ko strādāju kopā, izmantojot Coach surfing ,sastapa latviešu pusi Krišjāni un iedeva viņam manu tālruņa numuru.
Tā nu divi latvieši satikās Īslandes ziemeļos un nedaudz parunājās par to, cik nozīmīgi ir koki un cik ļoti mūsu nācijas pārstāvjiem patīk kāpt kalnos un tad tautiskā garā apskatījām ziemeļnieku kapsētu un, kā jau kārtīgiem latviešiem pieklājas, nedaudz to pakritizējām, jo kas gan tā par kapsētu, kur kapu kopiņas pavisam vienkāršas un izkārtotas rindās, turklāt bez īstiem apstādījumiem. Jā, šejieniešiem būtu ko mācīties no mums par to, kā kapus iekopt un uzturēt.
Vakarpusē, ap krēslas laiku, sāku ķert mašīnas, lai nokļūtu apmēram 60 kilometrus attālajā Laugar, kur Viktorija no Lietuvas uz laiku apmetusies. Pabiju piecās mašīnās. Pēdējo apstādināju ap pulksten sešiem. Autovadītājs bija izbrīnīts – ko es viena tumsā, nekurienes vidū daru. Biju atklāta – dodos apciemot draugu. Un vai ir manos spēkos mainīt, ka šajā gadalaikā tik ātri satumst un Īslandē gandrīz katru pleķīti starp nedaudzajām pilsētām un ciematiem var nodēvēt par nekurienes vidu?
Kā jau noprotat, Laugar sasniedzu veiksmīgi.
29.01.2011.
Sestdien devāmies apciemot Mivatan. Gribējām nedaudz pastaigāt brīvā dabā un tad doties uz tādu kā dabīgo SPA centru, paplunčāties siltā, gaiši zilā ūdenī, kas pilns ar visādiem labiem minerāliem.. Ar pastaigu nevedās, jo vēja ātrums nebija īsti piemērots. Precīzi nepateikšu, kāds bija tā spēks, bet ja mēra Ditās un Viktorijās, tad ne viena, ne otra īsti uz kājām neturējās.
Laikam nevienu nepārsteigšu, sakot, ka bijām ļoti veiksmīgas - pastaigas vietā dabūjām redzēt motokrosu uz aizsaluša ezera. Iespaidīgi – neskarta daba un vairāki desmiti moču riņķo pa ledu.
No motokrosa kāds īslandiešu fermeris mūs aizveda tieši līdz dabīgā SPA centra durvīm. Par godu rekonstrukcijas pabeigšanai, ieeja bez maksas. Satikām Viktorijas kaimiņieni, kas tur strādā. Laimīgas sagadīšanās pēc, viņas maiņa beidzās ap to laiku, kad bijām plānojušas doties mājās. Lieki piebilst, ka nu varējām relaksēties saunās un gaiši zilajā ūdenī bez liekiem uztraukumiem, kā pēc tam nokļūsim mājās. It kā ar to nebūtu gana, kad bijām atpūtušās un izpriecājušās, centrs visus viesus cienāja ar našķiem un dzērieniem. Vienkārši burvīga diena.
30.01.2011.
Lieliska diena – gulēju līdz pusdienas laikam un izbaudīju lauku nostūra klusumu. Nezinu, kā to aprakstīt, bet jā... pēc sešiem Īslandē pavadītiem mēnešiem, pirmo reizi biju mežā, kur koki ir lielāki par mani un tie ir dažādi. Bērzi... Tur bija bērzi...
31.01.2011.
Jādodas uz Laugar rietumos. Precīzi nepateikšu cik liela distance jāveic šai dienā. Domāju, ka kādi 300-400 kilometri. Sāku laicīgi – ap desmitiem no rīta, bet nedaudz aizkavējos Akurejri. Satiku Krišjāni un Džonu (puisi, kas grasījās atstāt Īslandi piektdienā 28.01.). Tā kā Džonam uz Reikjavīku vajadzēja, daļu ceļa varējām mērot kopā. Pēc vieniem bijām uz ceļa un atstājām Akurejri. Ap 16tiem mūsu ceļi šķīrās. Man vajadzēja doties pa diezgan nomaļu ceļu. Pirmā mašīna pabrauca garām pēc apmēram piecām minūtēm. Neapstājās, nebija nevienas brīvas vietas. Nākamo mašīnu ieraudzīju apmēram pēc 45 minūtēm. Apstājās un aizveda līdz galamērķim. Taisnība tiem, kas stopojot uz nomaļiem ceļiem saka, ka viņiem nevajag neskaitāmas mašīnas. Pietiek ar divām...
Aizmirsu pastāstīt, kāpēc vispār uz turieni braucu. Kā jau daudzas vietas Īslandē, Laugar ir dažas mājeles nekurienes vidū, kam dots ciema nosaukums. Kādreiz tur bija skola, bet tagad tās telpās katru nedēļu notiek nometne 14-15 gadus veciem bērniem. Viens no tās organizatoriem Jorgens man piedāvāja kādu reizi aizbraukt paskatīties, kas īsti tur notiek. Tā nu es aizbraucu.
Pirmajā vakarā iemācījos taisīt stiklenes un gāju gulēt.
1.02.2011.
Rīts sākās ar divām grupām sporta zālē un muzeja apmeklējumu. Pati aktivitātēs nepiedalījos, tikai vēroju, ko dara bērni. Īsti nezināju, vai rīkojos pareizi nolemjot apmeklēt publiskās runas nodarbības. Kā nekā īslandiski praktiski neko nesaprotu. Redzētais mani pārsteidza – nesaprotot, ko bērni saka, pievērsu uzmanību tam, kā viņi runā. Jāsaka atklāti, daži no viņiem mani pārliecināja, lai arī man nav ne jausmas par ko.
Pēc tam gājām pastaigāties un uzspēlējām dažas spēlītes pirms gulētiešanas.
2.02.2011.
Dienas notikumi kaut kā neturas prātā, jo vakars bija pārāk iespaidīgs. Jorgenam un īslandiešu pieaugušajiem liekas diezgan uzjautrinoši stāstīt bērniem safabricētus spoku stāstiņus. Tādus iespaidīgus, tādus, ka bērni tic un no bailēk kliedz un raud... Un pēc spocīgās pastaigas, kad visi atgriezušies mājīgajās iekštelpās un raudošās meitenes jau ir nedaudz nomierinājušās, kāds no pieaugušajiem sadomā uzlikt diezgan biedējošu masku un pēkšni iesoļot istabā. Efekts skolotājiem likās pagalam smieklīgs - vēl daži pusaudži sāka raudāt. Tāds nu tas īslandiešu humors... Pusgada laikā vēl neesmu iemācījusies to saprast... Jebkurā gadījumā piedzīvojums visai iespaidīgs.
03.02.2011.
Ceļojuma pēdējā diena bija pavisam vienkārša - apciemoju aitu un govju fermu, vecu vikingu māju un skolas darbinieki teica, ka stopot sniegavētras laikā nav labi, tāpēc noorganizēja man komfortablu transportu un Hverfisgatas 59. namu...
:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru