"Es gribu atkal būt maza meitene, kas tic pasaku fejām un brīnumiem un ko neizsakāmi uzjautrina šāda saruna ar opīti:
- Kas tad tur man atnāca?
- Es.
- Kāds s [lasīt, "es"], lielais vai mazais?
- Lielais, protams, ka lielais.
Es gribu vēlreiz dzirdēt, kā viņš man saka: "Vai, mazmeitiņ, kāda tu man liela izaugusi - kājas līdz zemei un gali atliekušies!"
Un gribu vēlreiz dzirdēt, kā viņš jautā :"Kas tad tur man atnāca? Vai tik tā nav mana mazmeitiņa?"
Mans mīļais opītis, vienmēr ar cepuri, parasti tērpies zilā un viena zābaka pēda vienmēr uzlocījusies, jo vienai no kājām, Sibīrijā gūta apsaldējuma dēļ, nav pirkstu."
Man tagad ir tik bēdīgi...Bet es vairs neesmu maza meitene un nevaru iet pie opīša, kad sajūtos skumji...
Es bēdājos kopā ar tevi :(
AtbildētDzēstMan viņš vienmēr teica - Aaa mazmeitiņ tu pēc sava riteņa atnāci? Stundas jau cauri, brauc mājās...? Pasveicini savu mammu un tēti no opapa :)
Un tā katru dienu... viņš bija mīļš :) :(