Lieldienas ZR ICE

Dažas dienas Rietumu fjordos man iemācīja šo to par Lieldienu tradīcijām šai zemē - olas netiek ne ēstas, ne dauzītas un vienīgā šupošanās notiek mūzikas ritmos dienu iepriekš...

Piektdienā un sestdienā pirms Lieldienām visi, kam nav slinkums dodas uz mūzikas festifālu rietumos, kur iespējams redzēt un dzirdēt dažādu stilu un kvalitātes pašmāju mākslinieku...

Dažas festivāla iezīmes:

• Lai sasildītos un priecātos par visiem, visiem māksliniekiem neatkarīgi no viņu snieguma uz skatuves, tiek patērēts iespaidīgs daudzums alkohola.
• Lai arī festivāls ir viens no lielākajiem gada notikumiem uz salas, liekas, ka nepieciešamas tikai dažas stundas, lai iepazītos vai vismaz iemācītos atpazīt lielāko daļu no festifāla dalībniekiem.Vislabākais apģērbs siltuma saglabāšanai ir tradicionāls īslandiešu džemperis, kas ir ne tikai ļoti silts, bet arī vienmēr modē

Kā redzams, arī paši mazākie tiek tērpti tradicionāli un silti ;)

• Īslandiešiem šis festivāls ir lieliska iespēja satikt sen neredzētus draugus un paziņas.
• Visi mākslinieki, neatkarīgi no atpazīstamības un kvalitātes, uzstājas bez maksas.

Pēc tam, kad festivāls ir noslēdzies, visi brauc mājās un pašās Lieldienās neko īpašu nedara - pēc ballītes labi izguļas, apēd pa šololādes olai un, ja nav slinkums, sarīko divu-trīs stundu ilgas ģimenes vakariņas...

Pievienoju arī dažas ainavas, ko apskatīju nelielajā izbraucienā ;)

Bučas! :*

Varbūt šī bilde sniedz nelielu ieskatu par to, kā izskatās "nekurienes vidus", jo šīs mājeles adrese noteikti ir "Nekurienes vidus, Īslandes ziemeļrietumu daļa"

Un tā izskatās vecs vulkāna krāteris [skats no nedaudz augstāka atdzisuša vulkāna].

Un, lai sniegtu ieskatu par ceļa stāvokli un laika apstākļiem, pievienoju arī nelielu video, kas uzņemts brauciena laikā. [Varat iedomāties laimīgo šoferīti, kam apmēram 8 stundas nācās klausīties manā muldēšanā]

laika apstākļi

Šodien ārā neliels vējelis... Nu tikai kādi 20 metri sekundē. Vakarpusē solās pūst stiprāk un organizācijas direktors ir nobažījies, ka manus brīvprātīgos nebūs iespējams no ekskursijas mājās atvest.

Jā pēdējās dienās laiks mūs īpaši nelutina. Vakar bijām pārgājienā kalnos. Nedaudz sanāca apmaldīties, jo visapkārt bija migla. Atceros, ka, maza būdama, vienmēr centos miglu noķert, tai pieskarties... Nu ar lepnumu varu atzīmēt, ka beidzot to esmu izdarījusi.

Bučas! :*

Pirms ieiešanas miglā ;)

Migla kalnos... Nekad neejiet staigāt pa kalniem, ja migla ir tik bieza!!!!

Atliek tikai iemīlēties ;)

Neaprakstāmi pavasarīga sajūta šodien... Ceru, ka šoreiz Īslande mani nepievils.

Divas nedēļas mitinos un strādāju rehabilitācijas centrā nelielā pilsētiņā Hveragerdi. Vieta ir īpaša, jo atrodas ģeotermālā zonā un pašā pilsētas centrā ir neliels karsto avotu parks, kā arī tās apkārtnē ir dabīgas karstās vannas. Ar septiņiem brīvprātīgajiem strādāju siltumnīcās, kur audzē dārzeņus klīnikas vajadzībām. Par padarīto darbiņu ar mums šādi tādi prieciņi tiek – superveselīgs ēdiens un bezmaksas pieeja trenažieru un sporta zālei un, protams, peldbaseinam. Jāpiebilst, ka šis peldbaseins nedaudz atšķiras no visiem pārējiem, kas bez maksas pieejami visiem manas organizācijas brīvprātīgajiem – džakuzi iebūvēti masāžas elementi. Parastajos peldbaseinos ir tikai burbuļi J

Bet nu par pavasari... Centīšos radīt šī rīta noskaņu :D:D:D:D

Laikam vējš ir aizgulējies vai noguris pēc garās darba nedēļas. Sestdiena iesākas klusi un mierīgi, vienīgās skaņas ierasto šalku vietā ir putnu treļļi, laiku pa laikam dzirdamas cilvēku balsis, kāds iesēžas mašīnā, tā ierūcas un izstūrē no piebraucamā ceļa. Laikam arī auto priecājas par nedēļas nogali, rūkoņa ir pavisam klusa, riepas izbauda saskari ar zemi. Gumijas riteņiem un saulē vēl neizžuvušajiem akmeņiem saskaroties, dzirdama viegla švirkstoņa.

Manas acis ir aizvērtas, jo saule ir žilbinoši spoža. Debesis ir zilas, zilas... Laiku pa laikam pašķielēju uz kalniem un dažiem baltajiem mākoņiem, kas lēnām peld pa pasakaino zilumu. Lai arī gaisa temperatūra ir tikai seši grādi virs nulles, ir pietiekami silts, lai nebūtu jāvalkā virsdrēbes.

Esmu atlaidusies krēslā, kas novietots uz manas šī brīža mītnes lieveņa. Man iepretī sēž Lī no Korejas. Laiku pa laikam iemalkojam kafiju un pārmijam dažus vārdus par to cik sirreāla un patīkama ir šī aina – gluži kā izgriezta no kinolentes.

Mūsu pavasarīgajai idillei pievienojas vēl trīs grupas dalībnieki, kas tikko atgriezušies no veikala, pēc neilga brītiņa piebrauc balts septiņvietīgs džips, tajā ir trīs cilvēki, vadītājs, puisis zilā polo krekliņā smaida un priecīgi māj ar roku. Mašīnas motors norimst un mūsu, saules baudītāju, sestdienas rīta kafijas dzērāju, skaits pieaug līdz astoņiem. Tā nu pavadām kādu laiciņu uz lieveņa, plānojot ekskursiju uz dienvidiem. Kā jau kārtīgai grupas vadītājai pienākas, apstāstu ceļu, kur un kā jābrauc, izdaru atzīmes kartē un ceļotāju brošūrās. Pēc dažām minūtēm esmu palikusi viena uz lieveņa un cītīgi māju septiņiem jauniešiem, kas nu jau sēž mašīnā. Vēl tikai uzsaucu, lai brauc prātīgi un esmu nopelnījusi brīvdienuJ

Tā kā saulīte spīd un man galvā, elpā un pakrūtē it tik milzīgs pavasaris, ka atliek tikai iemīlēties, dodos pastaigā...