Divas nedēļas mitinos un strādāju rehabilitācijas centrā nelielā pilsētiņā Hveragerdi. Vieta ir īpaša, jo atrodas ģeotermālā zonā un pašā pilsētas centrā ir neliels karsto avotu parks, kā arī tās apkārtnē ir dabīgas karstās vannas. Ar septiņiem brīvprātīgajiem strādāju siltumnīcās, kur audzē dārzeņus klīnikas vajadzībām. Par padarīto darbiņu ar mums šādi tādi prieciņi tiek – superveselīgs ēdiens un bezmaksas pieeja trenažieru un sporta zālei un, protams, peldbaseinam. Jāpiebilst, ka šis peldbaseins nedaudz atšķiras no visiem pārējiem, kas bez maksas pieejami visiem manas organizācijas brīvprātīgajiem – džakuzi iebūvēti masāžas elementi. Parastajos peldbaseinos ir tikai burbuļi J
Bet nu par pavasari... Centīšos radīt šī rīta noskaņu :D:D:D:D
Laikam vējš ir aizgulējies vai noguris pēc garās darba nedēļas. Sestdiena iesākas klusi un mierīgi, vienīgās skaņas ierasto šalku vietā ir putnu treļļi, laiku pa laikam dzirdamas cilvēku balsis, kāds iesēžas mašīnā, tā ierūcas un izstūrē no piebraucamā ceļa. Laikam arī auto priecājas par nedēļas nogali, rūkoņa ir pavisam klusa, riepas izbauda saskari ar zemi. Gumijas riteņiem un saulē vēl neizžuvušajiem akmeņiem saskaroties, dzirdama viegla švirkstoņa.
Manas acis ir aizvērtas, jo saule ir žilbinoši spoža. Debesis ir zilas, zilas... Laiku pa laikam pašķielēju uz kalniem un dažiem baltajiem mākoņiem, kas lēnām peld pa pasakaino zilumu. Lai arī gaisa temperatūra ir tikai seši grādi virs nulles, ir pietiekami silts, lai nebūtu jāvalkā virsdrēbes.
Esmu atlaidusies krēslā, kas novietots uz manas šī brīža mītnes lieveņa. Man iepretī sēž Lī no Korejas. Laiku pa laikam iemalkojam kafiju un pārmijam dažus vārdus par to cik sirreāla un patīkama ir šī aina – gluži kā izgriezta no kinolentes.
Mūsu pavasarīgajai idillei pievienojas vēl trīs grupas dalībnieki, kas tikko atgriezušies no veikala, pēc neilga brītiņa piebrauc balts septiņvietīgs džips, tajā ir trīs cilvēki, vadītājs, puisis zilā polo krekliņā smaida un priecīgi māj ar roku. Mašīnas motors norimst un mūsu, saules baudītāju, sestdienas rīta kafijas dzērāju, skaits pieaug līdz astoņiem. Tā nu pavadām kādu laiciņu uz lieveņa, plānojot ekskursiju uz dienvidiem. Kā jau kārtīgai grupas vadītājai pienākas, apstāstu ceļu, kur un kā jābrauc, izdaru atzīmes kartē un ceļotāju brošūrās. Pēc dažām minūtēm esmu palikusi viena uz lieveņa un cītīgi māju septiņiem jauniešiem, kas nu jau sēž mašīnā. Vēl tikai uzsaucu, lai brauc prātīgi un esmu nopelnījusi brīvdienuJ
Tā kā saulīte spīd un man galvā, elpā un pakrūtē it tik milzīgs pavasaris, ka atliek tikai iemīlēties, dodos pastaigā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru