Uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari...
Šodien man galvā skan Hospitāļu iela. Gaiss atkal nedaudz smaržo pēc pavasara, bet negribas pārāk sapriecāties... Pirms mēneša likās, ka nu jau patiešām, patiešām pavasaris klāt, bet nekā. Uzsniga sniedziņš balts, tik balts kā visbaltākie milti... Bet kaut kā zemei nepalika silti. Nu labi, varbūt nedaudz uz pāris dienām. Viss bija tik skaists un balts, bet tagad sniegputenis jaucas ar lietu un vējš saldē visu ko vien var nosaldēt un tā vien gribas, lai tas beidzas... Tā vien gribas iziet ārā uz pāris stundām, nebaidoties nosalt vai izmirkt un nosalt vienlaicīgi.
Vakar nokusa viens kubikmetrs sniega, bet pa nakti uzsniga divi jauni. Tagad izskatās, ka kūst atkal, jau apmēram pusotrs kubikmetrs pazudis un ir iespējams saskatīt pelēcīgu trotuāru... Laika ziņas gan vēstī, naktī atkal snigs. Vakarā baidīšos iet gulēt - ka pavasaris atkal nepazūd...
Tikko saule iespīdēja acīs... Pēc neilga pārtraukuma atkal var ieraudzīt zilas debesis un gaismu... Tā vien gribas iziet ārā un pasēdēt parkā uz soliņa, bet laikam vēl par agru... Soliņi apsniguši, nedaudz apkusuši, bet vēl nenožuvuši.
Tāda nu ir tā Reikjavika martā - ne šis ne tas, ne īsti ziema, ne īsti pavasaris, te gaisma duras acīs tik stipri, ka liekas jau sāpīgi, te viss ir pelēks un drūms un liekas, ka dienasgaisma ir izsīkusi uz visiem laikiem, te vējš neļauj īsti nostāvēt, te pilnīgs klusums un matos nerotaļājas par niecīga vēsmiņa, te ielas ir pārpildītas ar iereibušiem izklaižu meklētājiem, te apkārtnē nemana nevienas dzīvas dvēseles...
Ceru, ka drīz atnāks pavasaris, putniņi čivinās un akmeņiem izplauks lanpas un kalni būs pilnos ziedos... Kā nekā, koku šeit nav ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru