Lai viss uzreiz būtu skaidrs - Jofridur ir 54 gadus veca sieviete, vietējā uzraudze mūsu nometnēm austrumos. Sinonīms vārdam supersieviete. Laikam jau rakstīju, ka viņai pieder 7 motocikli, viņa mīl braukt ātri, viņa nejūt aukstumu, lietu un vēju, spēj strādāt jebkuros laika apstākļos, daudz un ātri, viņa bez piepūles pārvieto trīsvietīgu ādas dīvānu jebkurā nepieciešamajā vietā.
Kā mūs uz ekociematu nosūtīja
Mums bija superīgas apmācības no organizācijas, kas izpaudās kā neliels četru dienu ceļojums apkārt Īslandei, kura laikā piestājām austrumu fjordos, lai paspēlētos ar superjaukiem īslandiešu bērniem, kas mācīja mums īslandiešu valodu, nedaudz papļāpātu par grupas dinamiku un ko tad īsti mēs darīsim visu ziemu un apmeklētu vienu no alumīnija fabrikām... Žēl, ka superīgo Doritu (Vācija) un vienreizējo Martinu (Austrija. Skruļļainais puisis, ko Māra, Marta un Ieva redzēja skype) nācās uz nedēļu atstāt tur. Viņiem redz nometne jāvada... Biju jau iepraktizējusies kā pareizi izmantot Martina plecu gulēšanai 13 stundu ilgajā turpceļā :( Nekas cits neatlika, kā ierakstīt the Killers disku un noformēt to kā dāvanu šoferītim, lai visu ceļu varētu dziedāt un dejot :D:D:D:D
Kad bijām braucām atpakaļ, mums piezvanīja Džuzepe (viens traks itālis, kas strādā organizācijā. It kā jau normāls cilvēks, bet mīl manipulēt ar citiem vai kaut kā tā. Saprotu, ka daudzi te ir patiesi sliki un viņam reizēm nav citas iespējas kā spēlēt uz jūtām. Viņš laikam nesaprot, ka es neesmu tik slinka, turklāt lieliski redzu, ko, kā un kāpēc viņš dara :D:D:D) un teica, ka svētdien no rīta jābrauc uz ekociematu Solemar pastrādāt dažas dienas. Nedaudz saskumu... Kaut kā negribējās pēc 13 stundu brauciena nākamajā dienā kaut kur braukt strādāt, pat ja jāstāda koki. Antonoio (spānis, kas arī strādā organizācijā. Jauks un sirsnīgs, grib, lai visi būtu laimīgi, bet reizēm apsola par daudz) jautāja, kas par lietu... Nebiju vienīgā, kam galvā bija dīvainas domas, ka pēc apmācībām, pat ja tās ir kā ceļojums, mēs varētu vienu dienu atpūsties, izmazgāt savas drēbes, nedaudz pastaigāt pa pilsētu... Svētdiena kā nekā. Viņam doma par brīvu svētdienu likās pieņemama. Arī organizācijas direktors Toti teica - ok, ja esat nogurušas, atpūtieties...
Pēc desmit minūtēm Džuzepe piezvanīja un teica, ka tomēr jābrauc... Neko vairs nesapratām.
Ap pulksten 22.00 ieradāmies Reikjavikā un devāmies taisnā ceļā pie Džuzepes visu noskaidrot - vai mums ir obligāti jābrauc uz to ekociematu. Atbilde bija diezgan skaida: "Protams, ka nē. Viss, ko jūs šeit darāt ir brīvprātīgi. Ja jūs gribat deviņus mēnešus pavadīt Reikjavīkā, jūs varat nebraukt." Vai kaut kā tā...
Par brīvprātīgajiem
Gudrinieks atradies! Viņam savos 35 vai cik tur gados vajadzētu saprast, ka 22 gadus vecus cilvēkus tik viegli pie vietas nolikt nevar, īpaši, ja brīžos, kad viņš kaut ko neizdara vai nošauj greizi atrunājas, ka no organizācijas, kas balstās uz brīvprātīgajiem nevar gaidīt to pašu, ko no organizācijas, kas gūst peļņu.
Sanāk tāds kā paradokss - viņš ir brīvprātīgais un tas nozīmē, ka ne viss būs perfekti organizēts vai izdarīts līdz galam un arī es esmu brīvprātīgā un tas nozīmē, ka man ir jādara viss un jādara perfekti, ko liek, turklāt jādara ar prieku, pat ja ir svētdiena...
Biju diezgan dusmīga, bet tagad viss ir ok. Dažreiz esmu pārsteigta - vai es tiešām izskatos tik dumja, ka mani var aptīt ap pirkstu divās sekundēs. Varbūt vienkārši esmu atklājusi sevī jaunas spējas - saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tā kā viņi rīkojas. Un ne tikai ar Džuzepi, bet ar gandrīz visiem. Reizēm paliek nedaudz garlaicīgi. Liekas, ka cilvēki Latvijā prot izlikties un slēpt savas emocijas labāk nekā šeit.. Varbūt es vienkārši neskatījos tik cītīgi ;)
Lai nu kā uz ekociematu jābrauc bija. No brīža, kad atgriezāmies no apmācībām līdz izbraukšanai mums bija 13 stundas (22.00-11.00).
Atvadas
Pietiekams laiks ballītei! Tas bija Roi (mans mīļākais cilvēks šeit) pēdējais vakars šeit. Bija skumji... bet ballīte pirms atvadām bija laba, ja neskaita to, ka pagalam apjuku, kad viena meitene gribēja ar mani padejot... Patiešām - aizbēgu un paslēpos aiz Roi. Nebiju domājusi, ka varu tā reaģēt, kad apstulbstu. Roi tikai nosmēja - īslandieši vienkārši tevi mīl, jo ne jau pirmo reizi saņemu uzmanības apliecinājumus no šīs zemes iedzīvotājiem.
lai nu kā ar tiem īslandiešiem... Roi ir no Izraēlas un vairs neatrodas Īslandē. Un tas ir skumji. Zinu, ka arī viņš nebija priecīgs braukt prom, bet mēs jau sarunājām, ka satiksimies Telavivā un Rīgā, jo mums jāiet uz kino un jāpļāpā visu seansa laiku, jo šeit nez kāpēc visi tā kā sadusmojās, kad sarunājāmies filmu laikā. Mišela visu laiku teica - kušs, kušs un citi arī... Un vēl man jāaizbrauc savākt dažas savas lietas :D:D:D
Beidzot Jofriduras
Labi... Nedaudz aizrāvos ar ievadu. Stāsts taču ir par divām Jofridurām ekociematā... Svētdien devāmies uz Solemar (to ciematu). Nebiju īsti gulējusi un kultūršokēta devos uz vietu, kur nepavisam negribēju doties. Biju nobriedusi sūdzēties, čīkstēt un nestrādāt... Bet ieraudzīju tik daudz koku tur, ka paliku priecīga. Un svētdien mums nebija jāstrādā. Bijām divas strādnieces, domājām, ka mūs tur baros, bet še tev... Pateica, ka jāgatavo pašām un jāiet uz veikalu visu nopirkt, ko vajag. Protams, budžets krietni ierobežots. Tā nu svētdien ēdām makaronus ar gurķiem un pirmdien brokastīs cepumus ar ūdeni un jogurtu. Nekam citam naudas nepietika.
Pirmdien mums bija jārok koki - mazākie divus metrus gari. Tie auga purvā. Pagrūti bija. Izrādījās, ka darba dienās visi dabū superīgas pusdienas. Pēc tām laikam sākām strādāt diezgan ātri, jo vietējais uzraugs teica, lai strādājam lēnāk.
Pēc darba diezgan netīras gājām uz veikalu. Budžets, protams, ierobežots un pārdevēja jau mūs zina - nabaga brīvprātīgās (es un Kristina), kas izskatās, kā visu dienu pa dubļiem vārtījušās.
Nākamā dienā atkal rakām kokus - kopā izrakām 58 un sastādījām tos citā vietā. Gājām atkal uz veikalu. Bijām tik netīras, ka ekociemata boss pēc apjautāšanās, kā tad mums klājas sacīja kaut ko, kas izklausījās līdzīgi kā - ieejiet dušā! :D:D:D
Pārdevējai laikam kļuva mūs žēl, kad bijām tik netīras un nogurušas un rēķinājām savu budžetu... Bet viņa bija ļoti priecīga, kad izrādījās, ka mēs tik labi protam visu izrēķinās un izdomāt, ka mums palika pāri pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu cepumus un vēl dažas citas jaukas lietas:):):)
Un kad sastādījām visus tos kokus, biju tik priecīga. Beigās izrādījās, ka strādāšana ekociematā ir ļoti laba lieta. Man tik ļoti tur patika - visi tie koki un miers un klusums... Burvīgi.
Ciemata boss bija sajūsmā par mums jo divatā divu ar pusi dienu laikā izdarījām darbu, kas bija paredzēts pieciem cilvēkiem picām dienām... un tagad viņi domā, ka mēs esam divas trakas Jofriduras ;)
Rīt sākas mana žurnālistikas un fotogrāfijas nometne...
Bučas visiem!:) Ilgojos! :*:*:*:):):)
