Atklāsme 7

Ir tik pasakaini pascilājoša sajūa ik mirkli, kad apzinos, ka tūlīt, tūlīt došos mājās.
Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!!!!!
Katru minūti kļūstu priecīgāka un priecīgāka, ja tas maz ir iespējams. Manas kājas nepavisam neturās pie zemes...
Nav pasaulē labākas sajūtas, kā apziņa, ka dodies mājās... :)

Atklāsme 5 un 6

Ir ļoti grūti kaut ko ierakstīt, ja dodos divu dienu ekskursijā un Rietumiem...
;)

Atklāsme 4

Dzīvošana kopā ar neskaitāmiem dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem ne vienmēr māca iecietību un toleranci.

Esmu atklājusi, ka pēc laika, ko pavadi respektējot svešas tradīcijas un kultūras, gribas uzspļaut visām muļķībām par starpkultūru izpratni un respektu. Kāpēc man būtu jāmācās un jāpielāgojas citu nāciju parašām, ja viņi nepielāgojas manējām?!?

Protams, visam ir robežas, bet es negrasos ēst milzīgas vakariņas katru dienu ap pusnakti, tikai tāpēc, ka spāņi tā dara, es negrasos skūpstīt visus, kas pagadās pa ceļam tikai tāpēc, ka to dara francūži un man nav jārespektē ikviens, kurš ir kaut dienu vecāks par mani, tikai tāpēc, ka tā pieņemts dažās austrumu kultūrās...

Tā laikam notiek, ja esi no mazas valsts, ko neviens nezina... Cilvēki aicina pielāgoties, bet tā kā reti kurš ir dzirdējis, ka arī latviešiem ir tradīcijas un mentalitāte, gandrīz nevienam neienāk prāta to respektēt kur nu vēl tai pielāgoties.

Un es kā jau kārtīgai spītīgai latvietei pienākas, uz visādiem pekstiņiem ar to, ka man kādam jāpielāgojas vairāk nekā šis kāds pielāgojas man, neuzķeros.

Bučas! :*

Atklāsme 3

Kafija ir ļoti laba lieta..

Ps. Mums vēl nav rītdiena ;)

Bučas!

Atklāsme 2

Nekas ne jau nemainīsies no tā, ja kāds sacīs, ka es rīkojos nepareizi.

Tā ir mana dzīve, mani apsvērumi un manas kļūdas. Un es zinu labāk.

Nekas jau nemainīsies, ja es pateikšu, ka kāds cits rīkojas nepareizi.

Tā nav mana dzīve, mani apsvērumi un manas kļūdas. Un es nezinu labāk.

Kā jau sacīju Martai, man nav nekādu tiesību nosodīt citus, pat, ja man liekas, ka es zinu kā labāk, kā pareizāk...

Vairāk par visu man riebjas, ja kāds mēģina man, ko norādīt, ja es neprasu pēc padoma. Kā gan citi var zināt labāk, ja viņi nav es?

Lai arī man nav mīļākas nodarbes, kā apbrīnot , cik jocīgi un greizi rīkojas cilvēki man apkārt, laikam jāiemācās respektēt viņu viedoklis. Protams, tikai gadījumos, kad tas nav saistīts ar maniem lēmumiem ;)

Tad nu, lūdzu, piedodiet, ja izturos it kā zinu labāk par to, kas jums darāms, jo es nezinu... Lai kā arī gribētu es nevaru ielīst jūsu ādā...

Ir jau viegli to pateikt vai uzrakstīt, bet ar nenosodīšanu dzīvē ir daudz sarežģītāk, jo kā jau minēju, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm... ;)

Atklāsme 1

Palikusi 1 nedēļa līdz atstāšu Islandi.

Nolēmu katru dienu pa vienai atziņai, ko esmu šeit apguvusi uzrakstīt.

Mana Ginta jau zina – ir jādara kā gribās un kā sanāk nevis kā vajag.

Nav jau slikti 22 gadu vecumā saprast, ka ir iegūts praktiski viss, par ko sapņots no mazām dienām. Tāpat diezgan labi un loģiski izklausās, nepamest darbu, ja tas ir labs, iegūt vēl kādu grādu. Ir tik labi sasniegt jaunas un jaunas virsotnes karjerā, izglītībā un privātajā dzīvē...

Bet ja gribas glābt pasauli, tas jādara. Un ja gribas ballēties, tas jādara. Un ja negribas sēdēt istabā, jāiet ārā. Un ja kļūst garlaicīgi, jāatrod kaut kas interesants. Un ja gribas dejot, nav jāgaida līdz skanēs pareizā mūzika.

Protams, neesmu atklājusi jaunu Ameriku, bet, ticiet, man tā ir jauna planēta ne kontinents, varbūt pat galaktika.

Nekad neesmu piespiedusi sevi darīt to, ko negribu, bet, lai arī man patīk staigāt pa ielu, es labprātāk atrastos mežā ;) Un lai arī nav slikti braukt ar riteni, es labprātāk peldētu ;) Lai arī man patīk sēdēt uz soliņa, tas nesniedz tādu gandarījumu, kā vārtīšanās zālītē ;)

Zinu varbūt dzīvoju mākoņos, bet ko man darīt, ja zemes pievilkšanas spēks uz mani neiedarbojas kā vajadzētu. Mammu, es laikam nespēju to mainīt...

Zinu, ka kritiens uz zemes var būt sāpīgs, bet es ticu, ka kritiena laikā ir iespējams iemācīties lidot un nekad tā arī nenokrist...

Zinu, ka izklausos dumji, banāli un bērnišķīgi. Bet kā gan citādāk varu izklausīties, ja pusdienu pārtraukumu pavadu uz biroja jumta, ēdot saldējumu?

Un ja kas, esmu atradusi attaisnojumu visam, ko daru – es ciešu no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes. Tie, kas mani pazīst, diez vai to apstrīdēs...

Ok.. Piedodiet par nedaudz nesakarīgo savārstījumu. Atklāsme par to, ka dara kā gribās nevis kā vajag man uznāca, kad čatoju ar Gintu. Patiesībā zināju to jau ātrāk, tikai nezināju kā pareizi to izteikt...

Un man tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti gribas darīt kā gribas, nevis kā vajag, ka laikam tā arī būs jādara....

Bučas! xo xo

beigu sākums ;)

Šī bilde ir no lv ;) 

Mans ceļojums tuvojas noslēgumam... Nu jau pavisam drīz varēšu gozēties saulītē „Saulvaldu” dārziņā vai sēdēt Latvijas liepu ēnā un priecāties par savu atgriešanos. Nu jau manā prātā nav gandrīz nekādu citu domu, kā tikai par mājām, māsām, tēti un mammu, un, protams, par visiem pārējiem, kas mīļi un jauki J

Un lai arī, man nav jāatgādina, cik ļoti ilgojos pēc mājām. Un lai arī man galvā ir lielākā putra, kāda jebkad bijusi (un tie, kas mani pazīst, sacīs – manā prātā nekad nav bijusi īpaša skaidrība par nākotnes plāniem un citām lietām). Un lai arī esmu vēl nemierīgāka, nekārtīgāka, nenobriedušākā un, iespējams, dumjāka kā pirms gada. Un lai arī esmu novalkājusi, saplēsusi vai nokrāsojusi lielāko daļu savu drēbju. Un lai arī mani joki Mārai joprojām neliekas smieklīgi. Un lai arī bezgala daudz kas nav mainījies un neskaitāmas skaidrības, ko meklēju, neesmu atradusi, jāteic, ka esmu priecīga par izvēli, ko izdarīju pagājušā gada janvārī. Turklāt pat ļoti – nepaveiktais un neiespētais ir mana negribēšana un plānu maiņa, nevis nevarēšana.

Un jāteic liels paldies Mārai Z. par ideju... Lai arī sākumā plāns bija nedaudz cits. Pati nebūtu iedomājusies tā aizlaisties uz kādu laiciņu. Tā, ka – paldies Tev, Māra. Tu jau zini, ka 24. novembris ir īpaša diena īpašiem cilvēkiem.

Man tikai gribējās pateikt, cik priecīga esmu par atgriešanos un par šeit pavadīto laiku.

Nu jau es sāku skaitīt stundas ne dienas... ;)

 xo xo

Ps. Vakar mums bija neliela ballīte un es iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, ko nebiju satikusi un, kad es pateicu savu vārdu, reakcija bija apmēram tāda: „Tad tu esi tā Dita?” Jāpiebilst, ka viens no puišiem, kas šādi mani sveicināja, Islandē ieradās vakar ap pusdienas laiku... Cik nopratu, nekādas šausmu lietas par mani nav stāstītas. Es un Laura no Igaunijas šādu informācijas apriti dēvējam par Village life. Ko var darīt, ka Islande tik maza un visi neislandieši šai zemē viens otru pazīst?...

Un jā... Marlene no Austrijas sacīja, ka es esot neiespējama – nodzīvot šeit gadu un neviens mani patiesībā nepazīstot. Zinot visi, bet neviens nepazīstot. Ko man sacīt – Latvieši nav tā atvērtākā nācija. Lai arī mēdzam runāt, un es to daru bez apstājas, mēs protam glabāt noslēpumus, protams, tikai savējos...