beigu sākums ;)

Šī bilde ir no lv ;) 

Mans ceļojums tuvojas noslēgumam... Nu jau pavisam drīz varēšu gozēties saulītē „Saulvaldu” dārziņā vai sēdēt Latvijas liepu ēnā un priecāties par savu atgriešanos. Nu jau manā prātā nav gandrīz nekādu citu domu, kā tikai par mājām, māsām, tēti un mammu, un, protams, par visiem pārējiem, kas mīļi un jauki J

Un lai arī, man nav jāatgādina, cik ļoti ilgojos pēc mājām. Un lai arī man galvā ir lielākā putra, kāda jebkad bijusi (un tie, kas mani pazīst, sacīs – manā prātā nekad nav bijusi īpaša skaidrība par nākotnes plāniem un citām lietām). Un lai arī esmu vēl nemierīgāka, nekārtīgāka, nenobriedušākā un, iespējams, dumjāka kā pirms gada. Un lai arī esmu novalkājusi, saplēsusi vai nokrāsojusi lielāko daļu savu drēbju. Un lai arī mani joki Mārai joprojām neliekas smieklīgi. Un lai arī bezgala daudz kas nav mainījies un neskaitāmas skaidrības, ko meklēju, neesmu atradusi, jāteic, ka esmu priecīga par izvēli, ko izdarīju pagājušā gada janvārī. Turklāt pat ļoti – nepaveiktais un neiespētais ir mana negribēšana un plānu maiņa, nevis nevarēšana.

Un jāteic liels paldies Mārai Z. par ideju... Lai arī sākumā plāns bija nedaudz cits. Pati nebūtu iedomājusies tā aizlaisties uz kādu laiciņu. Tā, ka – paldies Tev, Māra. Tu jau zini, ka 24. novembris ir īpaša diena īpašiem cilvēkiem.

Man tikai gribējās pateikt, cik priecīga esmu par atgriešanos un par šeit pavadīto laiku.

Nu jau es sāku skaitīt stundas ne dienas... ;)

 xo xo

Ps. Vakar mums bija neliela ballīte un es iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, ko nebiju satikusi un, kad es pateicu savu vārdu, reakcija bija apmēram tāda: „Tad tu esi tā Dita?” Jāpiebilst, ka viens no puišiem, kas šādi mani sveicināja, Islandē ieradās vakar ap pusdienas laiku... Cik nopratu, nekādas šausmu lietas par mani nav stāstītas. Es un Laura no Igaunijas šādu informācijas apriti dēvējam par Village life. Ko var darīt, ka Islande tik maza un visi neislandieši šai zemē viens otru pazīst?...

Un jā... Marlene no Austrijas sacīja, ka es esot neiespējama – nodzīvot šeit gadu un neviens mani patiesībā nepazīstot. Zinot visi, bet neviens nepazīstot. Ko man sacīt – Latvieši nav tā atvērtākā nācija. Lai arī mēdzam runāt, un es to daru bez apstājas, mēs protam glabāt noslēpumus, protams, tikai savējos...